13. Aprīlis 2009

• Bīdīt tekstu.
• 13.4.09 11:41
• Menuets - mākonīts un mākonīte ir viskrutākā bērnības dziesma, hell yeah.
  Vispār bērnība ir viskrutākais, kas ir piedzīvots. Nesaku, ka tagad nav kruti, bet mēs kļūstam pieauguši, bet pieaugušajiem nepietiek labām izklaidēm ar zaļu zāli, sauli un sevi pašu. Nav vairs "kā ar maziem resursiem padarīt savu dienu gaišāku". Bet man viss patīk. Bet tikai šodien.
  
  Noot, man vnk vajag ko jaunu.
  
• Mūzika: Menuets- Alvas zaldātiņi
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• 13.4.09 19:08
• Es ļoti gaidu vasaru, nu, ļoti. Labi, tad vismaz maiju, to jau var. Es gaidu Mellužus, šūpuļtīklu, viņas viegli noreibušos smieklus, tos stikla griestus, kuriem cauri nevar redzēt, to lieveni ar galdu un krēsliem un kopīgāk telefona sarunām, to fakino dušu, viņas suni un pastaigām pievasarnīcas mežā, gājienus no Mellužiem uz Majoriem/Bulduriem, bezrūpību, apreibšanu, svaigu gaisu, Latvijas Radio 2 vecos hītus, sarunas „atceries, pamatskolā..”, viņas krievu valodu.
  
  Es baigi daudz gribu un man daudz vajag. Vot jāsāk labāk darīt ko, ne, Ance? Jāpabaro zivis.
  
  „Es tevi atkarošu
  Eksistencei un varām
  
  Es tevi iekarošu
  Uz durstīgām smilgām un skarām
  
  Es tevi izkarošu
  Ar bezmiega naktīm garām
  
  Lai dzīve tev nepaiet garām.”
  
  Atkāpe: Kāpēc es negribu un tuvāko 10 gadu laikā nedomāju doties mācīties braukāties ar mogīnītēm? JO:
  Es savā prātā biju izdomājusi jautājumu, lūk, šādu (piebildi: ko uzreiz arī izsvītroju no sava jautājumu saraksta, jo laicīgi uztvēru stulbumu): kas notiek mašīnai, ja ieliekot atpakaļgaitā, tu tomēr spied pedāli, lai brauktu uz priekšu?
  Ou, piedodiet.
• 0 rakstair doma