What a great adventure it might be, to completely dismantle the configuration of your own mind. One would say, there's substances for that, but that's not what I'm after. I'd like to know what I'm doing. To carefully observe every part and connection, taking it apart piece by piece. Making a hot mess, disturbing and fascinating.

Prātoju, vai esmu iemīlējies vai nē. Labāk būtu, ja es nebūtu, tas būtu saprātīgāk un veselīgāk. Bet es katrā ziņā kaut kur iekšpusē saļimstu, sakarstu pie katra maigāka vārda vai skatiena, ko man velta. Bet nekas daudz nav mainījies, esot 30+ vecuma kategorijā, joprojām man bail, ka varbūt nemāku tulkot, ka vārdi var nozīmēt ko diezgan nozīmīgi citu otram, nekā man. Un nav arī viegli ļauties tā aizelsties pēc kāda.. kaut gan tā ir tāda salda narkotika, kas atraisa bailes un reizē dod adrenalīna šotus tieši sirdī.
Bet man gribas būt tuvumā. Un man gribas, lai otram gribas manā tuvumā. Tikai, man šķiet, tur vienādas devas nav. Man ir tikusi krietni lielāka šļirce ar to narkotiku. Un es bez vilcināšanās esmu visu ielaidusi savā asinsritē.

Es neesmu neko rakstījis ļoti, ļoti ilgu laiku. Neko īpašu, katrā ziņā. Kaut kādas lietas darba vajadzībām, kur varbūt reizēm sanāca pateikt kaut ko jēgpilnu. Neesmu rakstījusi iemīlējušos e-pastus vai ziņas kādus 7 gadus. Man nav bijis, par ko rakstīt. Nav bijis nekā, ko ļoti gribas izteikt un ir ļoti skaidrs, kā to izdarīt. Bet es domāju, ka man tagad gribas tā spēt, kaut kā atlaist. Dzirdēt savas domas un ļaut tām pieņemt vārdu veidolu, pārāk nepiekasoties, pārāk nevērtējot, vai vērts, vai gudri, vai interesanti.. Tāpēc es izlēmu, ka varbūt varētu mēģināt te, pēc ļoti daudzu gadu pauzes, kaut ko pierakstīt. Pirmkārt jau sev pašai, bet varbūt arī patīkama sajūta būtu, ja kāds izlasītu. Šķiet, manā vecajā, izdzēstajā klabē komentēšanas opcija bija pārsaukta par 'iebakstīt gurnā'. Tā man patiktu, ja kāds iebakstītu gurnā un teiktu, ka mani varbūt redzējis, dzirdējis vai sapratis, nav svarīgi.. vienkārši, ka pamanījis. Laikam šodien vajag tieši to.