Es neesmu neko rakstījis ļoti, ļoti ilgu laiku. Neko īpašu, katrā ziņā. Kaut kādas lietas darba vajadzībām, kur varbūt reizēm sanāca pateikt kaut ko jēgpilnu. Neesmu rakstījusi iemīlējušos e-pastus vai ziņas kādus 7 gadus. Man nav bijis, par ko rakstīt. Nav bijis nekā, ko ļoti gribas izteikt un ir ļoti skaidrs, kā to izdarīt. Bet es domāju, ka man tagad gribas tā spēt, kaut kā atlaist. Dzirdēt savas domas un ļaut tām pieņemt vārdu veidolu, pārāk nepiekasoties, pārāk nevērtējot, vai vērts, vai gudri, vai interesanti.. Tāpēc es izlēmu, ka varbūt varētu mēģināt te, pēc ļoti daudzu gadu pauzes, kaut ko pierakstīt. Pirmkārt jau sev pašai, bet varbūt arī patīkama sajūta būtu, ja kāds izlasītu. Šķiet, manā vecajā, izdzēstajā klabē komentēšanas opcija bija pārsaukta par 'iebakstīt gurnā'. Tā man patiktu, ja kāds iebakstītu gurnā un teiktu, ka mani varbūt redzējis, dzirdējis vai sapratis, nav svarīgi.. vienkārši, ka pamanījis. Laikam šodien vajag tieši to.