| Zolotovs (aptulkots chaj'am in memoriam) |
[Feb. 15th, 2022|01:33 pm] |
Gondelmana pusē I
Priecīgi man, Gondelman, ka drukā,
Mūs reti, bet Rudņevu bieži.
Tik daudz pretīga visāda sarakstīsi,
Pret vecumu- ij neatkristīties.
Vieglāki būs mazbērniem saviem
Acīs raudzīties mumsīm, kā šamam.
Kamdēļ gan, teic Gondelman,
raksturs mums mainīgs:
No rīta- pavej, pēc viena kaučkā tu, pieņemsim, tvīksti,
pret vakaru- cita.
iespējams dzīvniekiem tas ir tāpatās,
suņiem tur, Gondelman, - kaķiem.
Nē, Gondelman, nebūs tur laimes,-
Atmodas Tautas frontē,
Gan dzirdēsi vēl:
“Par izlīdzēšanu tencinam- brauciet atkal…”
Tici vai nē, Gondelman, baisi ar pašam metās:
Nu kā, pamosties rītā-
ne tev vairs raikoma, ne gorkoma- nekā?!
Mati aš gaisā ceļas, no domas tādas.
Ko laulene tava, Gondelman,
sekretāres birojā un citas redkolēģes,
joprojām necieš ne acu galā?
Kā allaž grezsirdības scēnas rīko
ar laulības šķiršanas draudiem?
Rimsties jel’, saki tai: pārāk šās kārnas.
Apbrīnas, Gondelman, vērta uz zinībām dziņa ir tava.
Pusaklis kļuvis nesaudzē arīdzan pēdīgo savu aci.
Piemini vēl, Gondelman, daiļavas viesnīcā, naktī?
Tu- dzejas tām lasīji, es- grābstīju ciskas.
Tagadiņ precēti esam jau abi un
veiksmīgas- piefiksē, laulības abiem.
Iespējams stundām ilgi
ir sēdēt pie ūdens vai birzī,
bez, Gondelman, kustības kādas, bez domas…
Tā arī dzīve paies, ja vien bez nelaimes liekas-
Kā nakts, Gondelman, bez dakts un bez ziņas.
Arīdzan mumsīm, Gondelman, nākas melot, vietumis izlīferēties,
Ko gan runāt par tādiem, kam kauna nava, ne goda.
Raugi, zemeņu dobes manas kaučkādīgs pelējums klājis?
Pats atnāc, Gondelman, ja vēlies
ogas še uzēst. Līdzi gan lūgšu- ne Ljovušku neņem, ne Marku.
Vien tagadiņ sapratis esu, Gondelman, kā nodēvēt man to peršu:
“Asfalta centieni”- skan gana pieticīgi, pat moderni.
Nevar, Gondelman, klāties dēļ nīcīgas publikācijas:
Cildeno dzejdara arodu neaptraipot.
Un nebūt ne skauģis, nedz greizsirdis no manis šobrīt tev runā.
Jaunatni patreizējo, Gondelman, bez prieka man uzlūkot nākas.
Un kas no tā, Gondelman, ka pacisāt nācās man kapiņos?
Vajadzību savu es krūmos, no visām kopiņām veicu atstatus.
Ne lāses uz pīšļiem nav ticis.
Tik vien, Gondelman, kā tavējais nūģisms!
Tu vaicā man, Gondelman, cik saņemu mēneša algā?
Galus knapi ar galiem velku es kopā
par nožēlas vērtiem 120.
Tu paraugies tikai, Gondelman, uz šitamām akselerātēm!
Tādai piegulēt līdzās top baisi, ka nesanāk konfūzs un par neprašu nesāktu dēvēt.
Re šiten es vietiņu georgīnēm un lefkojām taupu,
Šeit stādīsim ievas, bet tur- lūk mirtes,
Bet šeitan viscauri tupeņi būs;
Dzīve, Gondelman, mūslaikos- trakoti apdārdzinās.
Būtībā, Gondelman, visas pēc viena ir sievietes ģīmja un līdzības.
Ko atbilst tev, Gondelman, ja nu taujāsi: par iemeslu skumjām manējām.
Pats, kā redzams, bez poņas es palicis: kālab tik gauži sēroju.
Vienīgā iepriece mana, Gondelman labais, kas tavējā patefonā!
Kas mūzika iraid? Vien poza un flirts bez jēgas.
Ja nu vienīgi Bahu,- jā Bahu spējam vēl ausīm mēs klausīt.
Sapratis esmu es, Gondelman, beidzot:
Vajag, lai kāds mani mīlē:
Kaut minūtes dažas dienā, nedēļā pāris reižu.
Iespējams arī tevim, Gondelman,
nepieciešams- tas pats ir.
Laiks arī man jau, Gondelman, parūpēties par dvēseli savu,
Zini jel,- nebūs neviena, kuram par mani aizlūgt.
Neņemšos noliegt,- smagi ir, ja nava kurp pamukt iz mājas,
No sievas un mūžīgiem viņas kašķiem, da jandāliņiem.
Nu bet man kā būt, Gondelman, izspried:
Teju vai nakti katru,- cauri kapiņiem streipuļot
portfeli rokās- pie mammas.
Ja nu reiz jāraksta, Gondelman, par ceriņiem baltiem,
Var arī tā: “cukura galviņas”.
Jebšu pat “ceriņu cukura galviņas”. Nu kā tev?
Klau, Gondelman, vai tikai sieva tava, atkal jau parpalas nevīkšķa.
Teicu tak, akurāt- tieši pirms kāzām tev:
Gondelman,- gudrinieks katris sevim pa pamuļķim rast spēs…
Ko nu vairs tagad, atskatā raugot- visi mēs gudri.
Nu jau tu arī, Gondelman, atzīsti:
ka vienīgi dvēselei piederēt mūžībai.
Aber pats pa tam laikam- ikdienai turpini vergot blāvajai.
1989. |
|
|