13. Aprīlis 2013
Kaut kāda pavasara depresija iestājusies. Vai varbūt tikai 5dienas vakara depresija?! Kas zin, kas zin. Mēģinājumā it kā viss bija kārtībā, bet atbraucu mājās un tāds kā smagums, nīgrums uznāca. Aura, vai kas tas ir?<div><br></div><div> Šodien dienā, kopā ar draudzeni biju pasākumā, kas saistīts ar kristietību un Dievu un tā. Teiksim tā, neesmu nākusi no ticīgas ģimenes, kā arī neesmu audzināta kristietībā. Karoč', tas man ir kaut kas svešs un nezināms, Nav jau tā, ka neko nezinu, bet ir ļoti daudz, kas izraisa jautājumus. Un ar tagadējajām zināšanām un attieksmi, es droši vien, ka nevarētu būt kārtīgs kristietis. Nespēju pagaidām līdz galam izprast visa tā garā procesa jēgu! Saprotu, ok, Dievs ir, par to, es nezinu kāpēc, bet nekad neesmu šaubījusies!</div><div> Ladna, bet ne par to es gribēju rakstīt.
Šajā pasākumā bija interesants uzvedums, par to, cik cilvēkam ir daudz masku ikdienā. Priekš katra cilvēka mums ir sava maska, un neviens nezina, kādi mēs esam, ko jūtam tajā brīdī. Skumji, ka tā. Skumji, ka mums, cilvēkiem, ir ļoti grūti būt pašiem. Mēs katrs cenšamies kāda cita acīs izskatīties labi, un tādēļ izskaistinām savu patieso dabu, uzvedību. Vai arī, tieši otrādi, ja cilvēks mums nav tuvs vai patīkams, mēs uzliekam vienaldzīgo, dusmīgo masku. Un ir ļoti maz cilvēku, kas redz, pieņem mūs tādus, kādi esam.
Bet dzīvojot mūsdienu sabiedrībā mēs vairs nemaz nemākam savādāk. Mēs cenšamies izpatikt priekšniekam, pasniedzējiem, kursa biedriem, u.t.t. Pat draugu klātbūtnē mēs ne vienmēr esam tādi, kā tai brīdī jūtamies.
No otras puses, mēs vairs neprotam būt savādāki, tas jau mums liekas ierasts, ka jābūt tādam un tādam attiecīgajā sabiedrībā.</div><div> Bet, ja mēs paši nevēlēsimies būt patiesi, tad nekas nemainīsies. Būšu ES, un manas daudzās sejas.
