Šodien piedzīvoju kaut ko jaunu. Pirmo reizi biju baznīcā uz misi. Nav ja tā, ka nekad neesmu bijusi baznīcā, esmu, bet tikai kā apskates objektā, bet nekad uz misi. Teiksim tā, interesanti. Ļaužu nebija daudz, bet tie, kas bija, bija ļoti atvērti un draudzīgi.
Tikai tā neveiklā sajūta, kad tu nezini ko darīt, kad ko teikt un tā, jo mana ģimene nav diez ko ticīga, kā arī es nepiederu nevienai ticībai.
Pēc mises daļa no draudzes (laikam tā to sauc) palika uz zupas ēšanu, un parunāšanos. Tas man likās nu, tik jauki, salasās tāda čupiņa, un kopā bauda noskaņu. Interesanti.
Es tiešām nezinu, vai tas ir priekš manis, vai es varētu bez ierunām slavēt un sludināt, piekrist visam un tā, bet kas zin, kas zin. Varbūt vēl nav tas vecums! Nekad neesmu šaubījusies, ka tur, augšā, kāds ir!

Vislielākais prieks bija par to, ka satiku draudzeni, ar kuru esam jau pazīstamas vismaz 5 gadus, un man viņa ir ļoti mīļa, bet pēdējā gada laikā, tas kontakts ir kļuvis mazāks. Katrai savas darīšanas, nav laika satikties un tā, pasēdēt, pačilot. Viņa ir pievērsusies Dievam, un man ir prieks, ka viņa ir atradusi to, kas spēj viņu gandarīt, to, kas liek viņai justies labākai! Kā sacīt jāsaka - katram savs . :)

Diena noslēdzās polkas solī, ar pozitīvām emocijām, mazliet sāpītēm kājās, un ar patīkamu nogurumu tagad. :)

Uz mierīga viļņa atvados, un saku - ar labu nakti :)