blā, blā, blā.

Sociālā psiholoģija, diezgan sarežģīta lieta, un ja vēl literatūra nav dzimtajā valodā. Pasniedzējs jau  teica, ka надо читать на радной языке, bet, ka nav. 

Rīt sieviešu diena, nez vai mūsu maļčiki atcerēsies apsveikt, bet nu, šaubīgi. Un īsti jau nevajag, ja tikai tā, pieklājības pēc. Nepatīk saņemt kaut ko, kas spiestā kārtā dāvināts, kaut tā būtu puķe. Kāda tam jēga?! Meitenes cepjas kā vidusskolā, nu, ja viņi neuzdāvinās kaut ko, mēs taču viņiem tā un šitā. Ai, jēziņ, tas ir tik muļķīgi. Ja nav ar prieku dāvināts tad nafig tas nav vajadzīgs. Visi taču esam vairāk, vai mazāk pieauguši cilvēki.

Šodiena, vispār, tāda jauka. Neskatoties, ka saulainais laiks bija diezgan mānīgs. Vientulīgi pavazājos. 
Prasās dažreiz pabūt vienatnē. Bet pēdējā laikā, liekas,ka par bieži. It kā, apkārt cilvēki, bet rodas sajūta, ka tu esi viens, nav kam uzticēties.  Bet, iespējams, pat ļoti iespējams, ka tā ir manis pašas vaina, jāmet reizi tas biklums pie malas! No otras puses, ir man mana cilvēku saujiņa, ar ko es vēlos pavadīt laiku, ar ko man kopā ir labi, bet žēl, ka viņus satikt sanāk vis retāk. 

Un tomēr - viss, kas notiek, notiek uz labu. :)