▲

Atceries, ka viss ir tikai mirklis. Tu man reiz prasīji, kāpēc es zinot, ka Tu nojaut to, ka neviens negrib ar Tevi būt kopā pa īstam, ar to Tevis daļu, kas laikam ejot nemainās. Tu apsēdies netālu no operas uz zemes celiņa vidū un raudāji. Tev bija piecpadsmit un man septiņpadsmit, un es biju tikai garāmgājējs Tavā dzīvē.

Mistiski, cik viena epizode, viens acumirklis iespiežas atmiņā. Tu biji glīta meitene, lokainiem kastaņkrāsas matiem, tikai patiesi nelaimīga un raudāji skaļi kā bērns.

Es to visu laikam nepateicu vārdos, bet nodomāju - "Maija, celies, Tu būsi sieviete, Tu būsi cilvēks, Tu dzīvosi sevis dēļ, Tu atradīs laimi pati ar sevi un skaisto pasaulē". Kaut praktiski es tikai pieliecos un sniedzu roku, lai Tev vieglāk piecelties. Arī tas Tev bija daudz toreiz.