▲

Viņai gribējās nebūt. Tā, ka visi pilnībā aizmirstu par viņas eksistenci gan tagadnē, gan nākotnē, gan pagātnē.
Tā, lai viņa nevienam vairs netraucētu. Lai nevienam nebūtu par viņu jādomā vai jārūpējas.

Tā, lai viņa visus liktu mierā un viņu visi liktu mierā. Tā, lai būtu tā, it kā viņa nekad, nekad nemaz nebūtu bijusi.

Viņa saprata, ka kamēr būs cilvēks vai zvērs, vai putns, kāds par viņu domās un tērēs laiku un resursus, lai noturētu savā prātā.

Viņa gribēja būt pilnībā brīva no saistībām ar jebkādu no pasaulēm. Lai nav jāizdara izvēles, lai nav jālemj, jāelpo, jādomā, jāēd un jājūt.


Galvenais šķērslis jau bija viņas pašas ķermenis, kas instinktīvi tvēra pēc gaisa, pat ja viņa centās neelpot. Neēst bija vieglāk un vēdera sāpes ar laiku pārgāja un iestājās halucinācijām bagāts stāvoklis.

Arī ūdeni pirmās pāris dienas varēja nedzert. Diemžēl citi to visu pamanīja un viņai neļāva tā dzīvot.

Ar miegu bija visvieglāk - varēja stundām, dienām negulēt un tādā pusnemaņā kustēties, izbaudot katru brīdi, kad teju, teju noģībt.

Šim visam mēdza nākt klāt alkohols kā papildus efekts. Lai varētu redzēt spožākas halucinācijas. Vai lai vienkārši būtu mazliet citādāk.


Citi cilvēki viņu pārsvarā atstāja vienaldzīgu, bet daži tomēr spēja viņas garstāvokli mainīt, un tiem viņa pieķērās savās domās daudz vairāk kā jebkad sev atļāva.


Tehniski skatoties viņa bija dzīva, kaut drīzāk eksistēja. Un tieši šī eksistence viņai sevī ļoti riebās. Viņai vispār viss, gandrīz viss riebās.

Pašnāvība nebija izeja, tam viņa neticēja. Un tāpēc mocīja sevi tāpat savai nolemtībai.