| [ |
mood |
| |
 confused |
] |
| [ |
music |
| |
Rufus Wainwright - California |
] |
Izrakuši milzu bedri zem sētas, pa nakti ieradās 2 neglīti, klaiņojoši
kranči, izkāvās, apbērnoja mūsu nabaga jauno, naivo kucīti, kura vēl
nezina, ka nevar tā dot pa labi, pa kreisi un no rīta, kad tapa
pieķerti, aizbēga astes kājstarpē ierāvuši. Dumja jau viņa ir gan, bet
piedienīgu vācu aitu partneri bija tomēr pelnījusi. Viss materiāls
sabojāts. Vakarnakt šie bija atnākuši atkal, šoreiz rīvējās gar sētu un
nelabi vaukšķēja. Es nogribējušos suņu gaudu pavadībā stūmu iekšā pa
vienu smadzeņu puslodi Ruso, pa otru plānošanas nenovēršamību,
sastrīdējusies biju ar pus pasauli, un pat galva negriezās ne pa labi,
ne kreisi. Nu jau ir labāk, bet dienas divas nevarēju paskatīties uz
sarunas partneri, kad tas runā, tikai lūrēt caur pieri vai grozīt rumpi
kā nelaimīgs robots. Un kad trolejbuss strauji nobremzē, tad sajūta
tāda, ka es palieku uz vietas, bet galva ar trakotām sāpēm nolido no pleciem un ietriecas
vadītāja kabīnes stiklā. Vajadzēja ikrīta laisko izstaipīšanos veikt mazliet uzmanīgāk.
Lai arī mans uzvārds jau tā ir izteikti unikāls un radu loks, kas to
mantojuši, ir mazs, taču Latvija, izrādās, ir vēl mazāka - mana
radiniece ir bērnības draudzene pasniedzēja mātei. Nice, vismaz ar Komunistiskās partijas manifestu man problēmu nebūs.
|