| [ |
mood |
| |
 content |
] |
| [ |
music |
| |
U2 - Wild Honey |
] |
Es vēl nebiju kā nākas pašķendējusies par slapjdraņķi un to, kādos tik
veidos tas man neskādē, kad pēkšņi iestājās ziema. Sals knieba degunā,
šampanietis dzirkstīja uz Latvijas veselību, Vaira runāja lielas
lietas, izskatīdamās skaista, cēla un mazliet pēc Nikolas Kidmenas, un
veterāni pie auss skaļi un godbijīgi dziedāja valsts himnu. Svētku
salūts aiz dūmu mākoņiem bija knapi saskatāms, un no debesīm uz
manas baltās trušādas sāka birt pelni un izdedži, liekot man bēgt
un sajusties kā filmā Dantes Smaile.
Tas šķita tik zīmīgi, ka, ja es būtu, piemēram, rakstnieks, nevis nieka
politologs, tad uzrakstītu par to kādu metaforisku apcerējumu. Par
filmām runājot, lai gan mana un ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) guntrinnas
kino gaume ir traģiskā pretrunā (viņa parasti vēlas skatīties Holivudas
grāvējus Kolas Laukumā, bet es latviešu dokumentālās filmas), mēs tomēr
radām consensus un noskatījāmies Flight Plan
mājā, kurā mīt kino, un lai kā es pukstēju un stenēju, tā filma bija
lieliska, un, izejot no zāles, man bija grūti atrast pat sižeta
nejēdzības, kam piesieties (vai varbūt stipri jūtamie mātes instinkti
man beidzot sagandējuši uztveri). Lai arī to deklarējot var piesaukt
nelaimi, visumā dzīve rit pa pirmo. Un tomēr tā nav vis nekāds kino,
bet gan, manuprāt, kā Oskara ceremonija vai vismaz kinofestivāls, kur
katrs cīnās par savu ''zelta palmas zaru''.
|