|
|
|
Janvāris 31., 2009
19:10
Biju vecajā labajā ALDI lētajā ķēdē. Pirms manis iepirkās kāda turku ģimene. Trīs bērni, tēvs un māte. Ļoti nepatīkams vīrietis. Uzrunāja mani uz tu un jau sāka komandēt kā savu sievišķi, kas tikai klusē un krāmē produktus uz letes. Pats gan tād sprauns un latenti agresīvs.
Vēl izjaucu šodien gultu un meklēju darbu.
|
19:09
Perfekcionisms nogalina.
mani.
|
13:31
Visiem, kas šodien boikotē dienas kārtību. ____
Lai kāda tā arī būtu bijusi. Pirms boikota.
|
13:26
Ja tev ko piedāvā, vai tas ir jāpieņem, tāpēc, ka piedāvāts.
Izvēle, atlase vai slinkums.
Es pārdomāju savu šīs, tūlīt aizejošās nedēļas nodarbinātības koeficentu. Divas nogulētas, negribētas lekcijas. Neapmeklēts seminārs nedēļas nogalē. (Starp citu, šobrīd notiekošs).
|
13:23
Liktenis var beigties daudz arāk, nekā iestājas nāve.
Ļoti rupjš tulkojums no M.Kunderas romāna "Joks".
P.S. Kad biju Rīgā, redzēju, ka tas ir iztulkots latviešu valodā.
P.S. 1 Teikums pēdējā romāna lapaspusē.
|
Janvāris 25., 2009
18:41
Fahrschule Butterfly.
Frankfurt am Mein.
|
Janvāris 23., 2009
00:58
Mani sauc nita - un es esmu līdzatkarīga.
|
Janvāris 21., 2009
18:39
Domāt svešvalodā.
Paliec svešs sev.
|
16:46
Ein bisschen šaubas.
|
Janvāris 20., 2009
23:41
Gribēju pastāstīt, kā sēdēju lidostā - vēl pavisam nesen - 8.janvārī, gaidīju lēto reisu uz Frankfurti un skatījos ārā pa logu. Sniga. Balts un ledains. Un tad piepeši kaut kas mazs iedziedājās. Kur? Iekšā, pie mums, gaidošajiem. Putniņš. Sākumā tas likās tik nereāli, ka par iespējamāku pieļāvu domu, ka tas varētu būt lidostas jaunais mārketinga vai vēl kaut kāds triks. Putnu skaņas nervozajiem lēto reisu lidotājiem. bet nē, pēc brīža mazais dziedātājs parādījas man visā savā krāšņumā. Žēl, ka neatpazīstu putnu sugas. (P.S. putni.lv)
Jāsaka, ka es laikam biju vienīgā, kas šo dziedāšanu pamanīju. Sajutos kā mazais bērns tajā multfilmā par Zvirbulēnu. Nu, kad viņš tēlo to elektronisko putniņu un tā jocīgi kustina kājiņas.
Nu, vienvārdsakot, sēdēju es tālāk un priecājos. un vēroju man pretī sēdošo pusaugu zēnu, kas lasīja šausmu stāstus un itin nemaz nevēlējās kontaktēties ar savu vecmāmiņu, kas gribēja tikt lidmašīnā ātrāk nekā pēdējā.
Vispār patīk man tās lidostas. daudz laika tur pavadīts.
|
Janvāris 19., 2009
23:41
Nākamnedēļ man būs pirmais uzstājiens - jānolasa referāts par Vaclavu Havelu un viņa literāro darbību. Viss jau būtu labi, tikai tā sajūta, ka nevarēšu vācu valodā aizstāvēties (interesanti, ka jau tagad uztveru visu kā uzbrukumu!), ja kāds man sāks uzdot jautājumus.
jau vairāk kā trīs mēnešus dzīvoju un mācos šeit. un nekad neesmu jutusies tik izolēta, kā tagad. Sajūta, ka valoda ir kā ķermeņa turpinājums, kā krēms, kas iesmērēts ādā. un ka bez tās nevar būt. kā zivs, kas izmesta krastā.
|
Janvāris 18., 2009
Janvāris 17., 2009
Janvāris 16., 2009
00:58
Mani tracina par sevi pārliecināti cilvēki.
|
Janvāris 14., 2009
23:18
znakomaja melodija saksafona mnje napominajet stariji filmi al kapone.
zawtra kofe s malokom, peplo s tabokom
|
23:18
Leidenschaft - where are you?
|
Janvāris 12., 2009
20:42
Liekos liekule sev īstākā. pēc tam, kad zinu, kā ir turēt miruša cilvēka roku, es sēžu siltā virtuvē un drīz vārīši dārzeņu zupu. arī pēc sešiem gadiem vēl aizvien šīs ikdienišķās darbības liekas liekulīgas.
bet jautājums ira - vai man arī vajadzēja aiziet.
|
20:21
Klausos jauno Tesas albūmu un domāju par to, vai kāds vispār lasa, ko es rakstu un vai mani tas vispār interesē.
es pati lasu citu sarakstīto. man jau kā tādai izvēlīgai ir tāds neliels pulciņš draudziņu.
ko es ar to gribu teikt?
man pietrūkst cilvēcības. man pietrūkst sarunas. man pietrūkst sajūtas un drošības. ka viss buus labi. pat tad, ja arī nekas nav labi. ka arī tad, ja nekas nav labi, var dzīvot tālāk.
uzrastīšu kā bija. bija man māsa un nomira māsa. Ļoti sāpīgi bija viņu pazaudēt. sāpīga bija arī apziņa, ka viņas ne tikai nav, bet arī veids kā viņa aizgāja. viņu nogalināja.
ja godīgi, nezinu, kā lai to visu apraksta. ja godīgi, šī ir pirmā reize, kad pati atļaujos par to rakstīt, runāt, domāt.
jāsaka kā ir. ja cenšos saprast to, kas manā dzīve pēdējo gadu laikā noticis - pārņem izmisums un neticība, ka kaut kas varētu mainīties. bet ja atkal nedomāju, tad dzīvoju, bet it kā tādu virspusēju dzīvi. savienot šos abus līmeņus ir ļoti grūti un sarežģti. dažreiz, jo vairāk cenšos, jo pati smieklīgāka sev liekos.
smieklīga tajā, ka vel aizvien esmu te, ka ceru, ka kaut kas labs vēl būs.
un vistrakākais ir tā nepārvaramā vēlme pēc ļoti asām emocijām, jo pēc tā, kas bijis, nekas, kā laikā tiek plēsti trauki vai mati neliekas pietiekami patiess.
pateikšu vēlreiz to pašu.
man pietrūkst cilvēcības. man pietrūkst sarunas. man pietrūkst sajūtas un drošības. ka viss buus labi. pat tad, ja arī nekas nav labi. ka arī tad, ja nekas nav labi, var dzīvot tālāk.
|
|
|