ir sācies lieliskais laiks, kad, no rīta atverot logu, iekšā nāk kaimiņu skursteņa dūmi.

metropolis un megalopolis.

un skumjas ziņas par megiju smitu. tikai 89!

nekad neaizmirsīšu:

- what is a weekend?

- mamma, a mēs aizbrauksim kaut kad uz āfriku?

- nu, kādu dienu varbūt arī aizbrauksim.

- es gribu aizvest ēdienu tiem bērniņiem, kas mirst badā.

daktere gan nenosauca vārdā, bet teica, ka baktērija tur esot, izrakstīja ziedi un dzeramās antibiotikas, un tās brūces jau vakarā ir nomierinājušās un pat krevele patient zero ir nokritusi. manuprāt, daudzsološi. zīme gan ir uz nedēļu, bērns apmierināts (nav dārziņa - nav diendusas).

pati sevi uzvelku, par to domājot, bet neziņa mani beidz nost. 

bet varbūt labāk neziņa, nekā uzzināt. vai arī vēl sliktāk - kad beidzot būs sagaidīta vizīte pie ārstes (trešdien), viņa pateiks, ka nevar saprast, kas tas ir, un vajag braukt uz bērnu slimnīcu, kas nozīmēs, ka neziņas laiks vēl pagarināsies. ko es zinu šobrīd - es zinu, ka tas 100% nav ādas nobrāzums, kas vienkārši slikti dzīst (uzreiz iztēlojos nāvējošas slimības, kuru pazīme ir slikta dzīšana, kaut kas ar asinīm saistīts droši vien; vakardien izlasītais raksts par puisi, kuram zālēm vajag pusmiljonu, situāciju neuzlabo). biju sanervozējusies jau brīvdienās, jo tā brūce jau 1 eiro izmērā, bet bija, nu nez, 5 mm (?). aizbraucu uz traumpunktu, bet tur teica, ka #vissnorm, brūce dzīst, iekaisuma nav, pasmērējiet bepantēnu.

un tad vakar pamanīju, ka tuvumā ceļgalu locītavās parādījušies tādi paši, tikai vēl pavisam mazi. un tie sulo. tās nav vējbakas, tas nav nekas, ko man piedāvāja internets, līdz ar to esmu neziņā, bet nekas labs tas točna nav, jo kas gan labs var tā izskatīties, izplesties un sulot. un vairoties. jau redzu to bērnu, kas bija feisbukā kaut kad, viss nobintēts, jo viņam nedzija āda, un tur vāca ziedojumus ārstēšanai or smth.

es uzskatu, ka esmu drosmīga matu sakārtojumos, migrējot starp celiņu kreisajā pusē un celiņu pa vidu, bet tad es domāju, ka nav ko apstāties pie aizsniegtiem griestiem - ja jau labā ir mana fotogēniskākā puse, varbūt arī celiņš jātaisa labajā pusē?

domāts - darīts! bet jāteic, ka baigi ilgi tā nenostaigāju, rupji rēķinot - no vannasistabas līdz guļamistabai, līdz ar to arī atmetu domu par kaut ko tik ekstrēmu.

šovakar futbola treniņā pirmo reizi bija baigais zen. 

kaut arī ieradāmies minūti minūtē (tā ir mana oficiālā versija), pēc tam bija tāds zen - termosā man līdzi kafija, pati - saģērbusies piemēroti laikapstākļiem (ļoti labiem laikapstākļiem), kā tādā bišu stropa viducī, pat papļāpāju ar kādu no mammām, kaut gan vispār es gluži labi pavadu laiku vienkārši skatoties, kā manējais trenējas.

vispār, es visu laiku domāju, ka "rudens āboli" tā ir tāda šķirne. kā cukuriņi, dzidrie vai antonovka. ar to arī aprobežojas manas ābolu šķirņu zināšanas. bet tagad stāstu bērnam un domāju - bet vai tie tiešām tā saucas? vai tā, sagadīšanās pēc, sauc šos? 

vai arī nē.

supermēness labi redzams.

mēģināju labāk saskatīt ar tālskati, sapratu, ka prieka no tā maz un drīzāk pretēji - nefiksējas un nefokusējas, un nevaru iedabūt visu mēnesi iekšā kadrā.

ar neapbruņotu aci labāk redzams.

bet tiem, kam tālredzība, tiem jau laikam pavisam labi? cik tad tālu tā tālākā tālredzība rāda - tie ir metri vai kilometri?