ar šo slimību es pilnībā sāku iepazīt rutīnas krāšņumu. ak šie sīkumi, kas citkārt paslīd garām acīm . no šiem sīkumiem jau sen nelabi metas :]

vecāki par mani rūpējās! brālis smejās. behmanis saka, ka es izskatos maza un piepampusi. pārējie sen nav redzēti. [sen man skaitās diena, kas ir pirms vakardienas] bet nemaz ar nevelk, lai kāds atnāktu. skats ir nožēlojams un skumjš. žēlabu pietiek no manas puses. pēdējās dienās man gribas raudāt. sēžu istabā un vienkārši gribas raudāt. no bailēm, ka tas viss nepāriet, nemainās, tikai baltie plankumi kļūst lielāki un sagādā elpošanas problēmas. sāpes ausīs arī neuzlabo omu. temperatūra arī ne. miega problēmas arī ne. pēdējās nedēļas laikā bieži raudāju.. nezinu par ko.

nedēļas sākumā teicu, ka angīna jau nevar būt trakāka par kuņģa gļotādas iekaisumu..
:DD
bet tie abi kopā.. lūk tas ir izjūtu karuselis!

riebj vārds 'pati'. visu laiku 'pati', 'pati', 'pati'.
esmu muļķe. domāju, ka šoreiz viss būs citādāk. viss noved pie viena un tā paša vārda 'pati'.
esmu naiva. un vīlusies. to saka aukstie sviedri, bet viņi runā. pēdējā pusgada nelabums pret sevi. man negribas sašķaidīt šo krūzi. bet lejā pēc vēlvienas es nespēju aiziet. tas svītrainais krekls arī runā. uj. atvainojos. smīn. puse pasaules dirš. vientulību var kliedēt un var padziļināt. teicu, ka esmu muļķe. un palaižu garām lietas ar nozīmi.

paldies, ka šodien atnāci

negribas nojaukt to skaisto sapņu pili, ko pati esmu uzcēlusi.

man ir bail.
zaļumballe - atā. atā.

pieturzīmes.
es vakar gulēju uz kongresa nama jaunās zāles skatuves un skaitīju lampas. sēdēju uz galda, dungoju un skatījos uz kanālu. hospitāļu lieliskais komats tai dienai. tā meitene, kuru no sirds apbrīnoju. karsts bruģis dedzina kājas. bet es ar krītiņiem zīmēju bultas. zīmēju vārdus un kokus ar savdabīgiem zariem. rāpelēju pa virvēm un sēdēju zālē, skatīdamās uz lellēm, kas dejo un krieviski dzied. kad sēdēju uz pakāpieniem, redzēju tos bērnus. skumjas ielija sirdī. bet viņi ir laimīgi. neapzinādamies. viņi dejoja pie skatuves. dejoja un dejoja.

mēs runājām par to, kas tovakar notika. varbūt nevajadzēja. bet sajutos tik .. tik nepanesami. sirds izkratīšana pie bastejkalna. robis un matīss neko nedzirdēja. un mēs smējāmies par prostitūtu atlaidēm.

bez iemesla raudāju.

bez miega. bez miera. ar angīnu.
reibst istaba bez svaiga gaisa.
neviens spilvens nav gana mīksts.
un gribas aizvērt acis.

toreiz depo.
"cigarete ir gandrīz tik laba kā viņa".

sentimentāls vakars.
es nācu mājās ar arbūzu rokās.

pasaule ar uzplēstām rētām.
es nopirkšu plāksterus.

uz skaļu. uz skaļu. un ļoti skaļu.
ogļūdeņraži burbuļo.

brālim profilā bilde ar ģimeni.
sagribējās arī man ielikt kaut ko sentimentāli patīkamu.

gribi saki, gribi nesaki.
esmu atvērta grāmata. gribi lasi. gribi nelasi.
nespiedīšu un nelūgšos.

kad atslēgas atver durvis, kurām nebija domātas..

rītdiena un viss.
sestdienas rītā gulēšu līdz pusdienai.
sestdienas dienā es kaut kur aizbraukšu. izdomāšu. prom no šejienes un turienes.
sestdienas naktī gulēšu starp spilveniem ar saldējuma kasti rokās un skatīšos filmas.

šonakt es sapņoju par paviljoniem.
šonakt es drausmīgi slikti gulēju. kā es to nespēju norīt.. piemirst.
miega zāļu halucinācijas neeksistē.

apsveicu.

diez cilvēks izturētu, ja viņam stāstītu visu visu VISU patiesību. [?]


nepazīstiet mani, lūdzu. tā es sevi tikai sargāju. no ievainojamības.

tas ir apburtais loks.
gluži kā šūnas dzīvības cikls. viens posms šāds. tad tāds. un beigās vēl tādāks. un tad no jauna šāds. ja mēģina izjaukt ciklu, visbiežāk nonāk pie posma "tādāks", kas mēdz nepatīkami ieilgt.

šo visu rakstu tādēļ, ka ļoti gribu ēst.
un arī tādēļ, ka no jauna sapņoju to savdabīgo sapni par sniegaino un stāvo kalnu. un cilvēkiem, kas tajā rāpās.

es sailgojos. skaisti. skaisti. skaisti. skaisti.iesaldēts prieks. īsts.smaids.

apraudāties par to, ka beidzies. bet pasmaidīt par to, kā tas bij.
graustu dievietes un teātra atmiņas.

es to uztveršu kā likteņa mājienu, jo tā tas manu lēmumu padarīs daudz vienkāršāku.
tepat blakus. tepat uz ielas. kur imitē kastaņu zarus. un sauc "uzmanību".
es sēžu uz palodzes un kā apburta skatos.

atbildības sajūta pret cilvēkiem ir īpatnēja.
dažkārt jāvadās pēc principa - jā. tā vajag. nevis - jā. es tā gribu.

kuņģa gļotādas iekaisums.
vēmu skābi, zāles un izdzerto buljonu.
nepārtraukta zosāda. un sāpes. izskatos pēc bālas nāves. :]

viena vārīju sev buljonu.
viena gāju pēc zālēm. un vakariņām.
un es ļoti gribētu. lai tagad mājās būtu vecāki. kuri par mani rūpētos kā par mazu novārgušu bērnu.

ļoti gara diena.
nožēlojama diena.


mazliet vientuļi.

cēsu kultūras festivāls nebūs atzīmēšanās viņa priekšā. es tik tiešām gribu klausīties un sadzirdēt. gribu uzkāpt uz skatuves un puķu vietā iedot ābolu.

toreiz 'al cappucino' un pie pēterbaznīcas.
tomēr allaž ir kaut kā nepatīkami, ja visas sarunas rit apmēram tā:
- lala la laa
- man arī. un vēl la la laa la laa.
- jā.jā. man tas pats!

lame.

paldies tam, ka no realitātes mūs šķir fantāzija.

cik aprobežoti ir tā spriest par cilvēku, kuru nepazīst.

sāku domāt, vai tas mani ietekmē un pat uz mirkli apsvēru, vai tā patiešām ir.
nē.


to visu apburošu padarīja viņu attieksme.
lūk.

uzdevu jautājumus, kurus nevajadzēja. tapa skumji.
arvien skumjāk un skumjāk.

vai tā ir visos birojos,
kur cilvēki, kas pat nezin viens otra vārdu, sveicinās?

iemīlējušies cilvēki mēdz runāt runāt un runāt par to vienu īpašo cilvēku.
un nav nekā skaistāka kā skatīties viņu dzirkstošajās acīs un klausīties tajos patiesi "rozā briļļu" apburošajos tekstos.

jo tā kā viņi runā par cilvēkiem..

tas ir skaisti.

stulbs ir fakts, ka mūsdienās normāli skaitās, ja esi depresīvs un nelaimīgs.



uz priecīgiem un laimīgiem cilvēkiem skatās kā uz idiotiem un jokaiņiem.

cilvēki pajautā "kā tev iet?" triju iemeslu dēļ:
1) viņi mirst no garlaicības un grib nosist laiku.
2) viņi grib ar tevi dalīties savos jaunajos "must hear" piedzīvojumos. un klusībā gaida jautājumu "un tev kā iet?"
3) viņiem no tevis kaut ko vajag.

:D

protams, ir arī izņēmumi. ;]

vienīgais labums darbā ir tas, ka pie manis tik reti parādās kāds cilvēks, ka varu droši dīdīties un knosīties krēslā 'shut your eyes' skaņās. vēl man dabā ir jauki tas, ka man ir viena zila lapiņa ar fotogrāfu vārdiem. un vēl viena zaļa lapiņa ar filmu nosaukumiem. tas pateicoties tam, ka man ir ļoti ļoti daudz brīva laika.

vairs nav jauki tas, ka visas končas, kas bija noliktas apmeklētājiem tajā stikla traukā, ir apēstas. [pārējiem nav jāzina, ka es viņas apēdu] .

vēl man patīk atbildēt uz telefona zvaniem. un tas ir vienīgais, kas man jādara. "labdien, ***. kā varu jums palīdzēt?" un tad es savienoju.

andrejsalā fotoizstāde. uz to es šodien iešu.

vakar mēs bijām fotohigiēniskas.
tur esot, man likās, ka bolderāja ir nevis rīgas daļa, bet gan cita latvijas vieta. jūra bija silta. ar lieliem viļņiem. tieši tādiem, kas man tīk. mums bija melleņu pankūkas. un no biroja biju "aizņēmusies" apelsīnu sulu. dzeltenais soliņš jūrā. vīnes lakati. un spējš vējš. [tu tomēr neesi viņš. vismaz pēc izskata :D]


kādam šodien ir pēdējā darba diena. :]
jūlijā.

hermanis hese:
Tā ir mūsu gara iedzimta prasība - veidot tipus un pēc tiem iedalīt cilvēci.

skumji. bet fakts.

es aizbraukšu ar piknika grozu. un mēs pļavā ieturēsim maltīti. vissvētīgāk būtu, ja mēs nepārmītu ne vārda. apgultos zālē un miegtu acis ciet, skatīdamies debešos. kājas kutinātu sīki mazi maitulēni vārdā kukaiņi. iespējams manu kāju būtu sadzēlusi nātre. un es knakstītos un grozītos. bet tu tikai smietos par mani. tad es spiestu fotoaparāta pogu un tu slēptos. galu galā mēs atkal ēstu un apgultos zālē, miegdami acis ciet. bet manā prātā mutuļota viena doma - cik ļoti man ir paveicies būt šeit...




nedusmojies, lūdzu, ja es pie tevis aizbraukšu ar piknika grozu.

bildes.
tās. lūk. ir bauda.

tātad mana pirmā īstā darba diena.
vērtīgākais, ko šodien izdarīju, bija:
- uzvārīju normālu kafiju un, nesot to, neizlēju.
- pasūtīju kārtridžus
- reģistrēju dokumentus un uzzināju, kā vāciski ir 'rēķins'.
- apskatīju kas īsti būs zvērā un zb. un šausmonīgi nopriecājos. zinu, ka man patiks. :]


īstenībā. šogad par sekretāri ir mazliet baisāk nekā pagājušogad.

automātiski paceļot telefonu, teicu - labdien, inmind.
un tad es sev situ pa galvu ar lineālu.

darbs nemainās. mainās kompānijas nosaukums.