šorīt man bija skaists sapnis. sen nebiju tādu sapņojusi. atgādināja to ziemu norvēģijā, kad aizbraucām pie mammas. es lidoju. es burtiski lidoju pār fjordiem un šērām, pa reizei iegrimu ūdenī un peldēju kā nāra. tad no jauna pacēlos gaisā un lidoju pār mežiem.

tad brālis ienāca istabā, pateica, ka man ir jāceļas un atkal aizbrauca uz slimnīcu.

te ir vientulīgi.
man sākt pietrūkt tas viss, kas agrāk tik ļoti kaitināja.
lai kas notiktu, cilvēki vienmēr maldās.

tagad atgriezīsimies pie simts vientulības gadiem. cerams, ka šoreiz to grāmatu pabeigšu.