tagad apelsīnkoks ir iezgriezts no manas dzīves. lai gan patiesībā tas nekad netika tur ielīmēts vai piešūts. drīzāk pielikts klāt, lai neredzētu akmentiņu. lai it kā apslēptu. sevis mānīšana ir šausmīgi izdevīga. uz mirkli tā aiztaupa man veselu sāpju jūru. bet pēc laika atgriežas. tās nav tādas sāpes, kuru dēļ būtu jāraud spilvenā. smeldzīgas. rūgtas. un nenormāli nostaļģiskas.

un pēdējā laikā domāju - varbūt aizrakstīt. varbūt pajautāt. vai no jauna norunāt tās 40 minūtes pa mobilo. un es nobijos. un neko neaizrakstīju, nepazvanīju un vsp neko. it kā nekas nekad nebūtu bijis.

baidos, ka arī tas, ko jūtu pret vēl kādu, ir tikai sevis mānīšana.