es patiesībā priecājos par situāciju, kas radusies. iespējams pirms gada es būtu mocījusies agonijā par savu bezatbildību, nepastāvību un bla bla blā., bet kommon. man ir labi. egoisms ir tik savdabigi patīkams, gluži kā narkotikas, tu gribi vēl un vēl, un zini, ka vari dabūt. šodien no rīta pamodos ar domu - gribu gulēt. bet nespēju. visu dienu tā doma man vilkās pakaļ un neatstājās. bieži ir tā, ka vēlos iekrist gultā un aizmigt, aizmirst ieslēgt modinātāju un pamosties pēc pāris dienām dēļ nolādētā bezspēka, kas ik pa laikam uznāk un kā sadists izbauda katru manu mokpilno dzīves stundiņu. arī tagad tā gribu, bet jāzeps mani tur pie spīlēm. vispār es to jāzepu varēju pabeigt šodien jebkurā laikā, bet nē.., slinkoju un atliku. kā jau vienmēr. tagad iespējams, es sevi par to šaustu. lai gan nē. šaustīšu no rīta, kad iedomāšos par miegu. tātad.. ā. paliku pie slinkošanas. dienas vidū satiku irinu. sen nebijām tikušās. aizgājām padzert tēju un piepildīt savus kuņģus ar kārtējiem saldumiem. viss mainās. izrādās pat pa nedēļām [kaut gan paredzu, ka izmaiņas ir īslaicīgas]. silvā ieraudzīju ivaru un artūru, no vecā teātra. savdabīgi. viņu acis nogurušas un skumjas. nelaimīgi studenti. atnācu mājās un izdomāju ar tēti pārrunāt to vīnes lietu. jau no paša sākuma varēja redzēt, cik viņš neapmierināts. viņam ir tāds savdabīgs skatiens, no kura uzreiz var nolasīt, ka dzīve ir moku kambaris dēļ bērniem. es aizgāju uz savu istabu, jo viņš, protams, man uzbrauca. brālim bij pohuj. [kāds pārsteigums :D] mamma atbrauca un sāka runāt par to, cik viņai ļoti nepatīk lekcijas. tik negatīvi, ka es atkal uzgāju augšā. man atkal tas sīkais brāļa draugs kko rakstīja. es izskatos pēc kkādas pedofīles? skumji jau nedaudz. sāku pildīt vācu valodu. izpildīju un lepojos ar sevi. tad saņemu jokaino īsziņu. un piekrītu. tad nu riņķī apkārt. pienak laiks domāt par jāzepu un viņa brāļiem. un pa vidam citas fakinas domas par Viņiem jaucas. tētis ienāk istabā, apsēžas uz gultas ar portatīvo, parāda budapeštas bildes un saka, lai izvēlos viesnīcu pie vīnes. viņa atvainošanās vienmēr ir šādas. bet vismaz prieks par to eksistenci, lai kādas tās būtu. mana ģimene mēdz būt skumja. atgriežos pie jāzepa. atkal jokaina. brālis pasauc. aizeju. paspēlējam atkal warcraft. viņš pastāsta, ka vakar nepiedzērās. es smejos, jo redzēju bildes landsberga albumā :D viņš arī ierēc. man apnīk. es aizeju uz istabu un tur vēstule par kapiteļiem. sarunāju, ka braukšu ar vilcienu uz zilupi. atkal jokaina sms. šoreiz par galeriju istaba. kkad. BET šodien neviena paša ziņa no mārtiņa. jau kādu trešo dienu. domāju - kāpēc. un saskumu. ne par faktu - kāpēc. bet par faktu, ka nav ziņas no viņa. un mans stulbais lepnums jau neļaus neko pajautāt. pietiks. atkal domas par jāzepu. tikko sapratu, ka atlikšu to uz rītu. un iešu tagad gulēt. šī bija diena. svētdiena. un nezinu kāpēc, bet gribējās tā uzrakstīt. par parastu svētdienu.

visu labu. :)