es šodien meklēju dzejoli. daiļlasīšanai. sākumā atvēru šaku. nebija nevienas skaistas rindas. man. vismaz. un atvēru imanta ziedoņa krājumu..

man dzeja nekad nav patikusi. nekad. NEKAD. tik reti tā uzdrošinos teikt. un tomēr tas bija kkas cits. kkas tuvāks un smeldzīgi gaišs. un tādēļ tik patiess. un kkas cits. to krājumu esmu nolikusi sev blakus. un pat ja būšu projām tas bus man blakus.

šodien sapratu. pēc dažiem vārdiem. daži draugiem ir šis tas svarīgāks. un agrāk ta nelikās.

bet ko cilvēkam padarīsi. tikai suni var piesiet pie striķa. piesiet pie pienākuma uzticēties. lai gan suns vienīgais to dara aiz sirds dzidruma.

šodien redzēju. ka draudzība ir tikai relatīvs jēdziens starp bariņu ļaužu. ka cits cita nolamāšana un aprunāšana ir beigu sākums. zinu, kas būs galā. un tādēļ aizvien vairāk sāp.

redzēju arī to, ko negribēju redzēt. pārāk daudz šodien redzēju. no vienas puses nežēlīgas sāpes, no otras - apjausma.

lai nu kā - gads būs raibs.

mani tikko izvilka no mājas laukā. tumsā.

debešķīgi. vientuļi. līdz atnāca. skrējiens tur.

un vnk sarunas. ne par ko. un kluss prieks. ka tomēr labi, ka par vienu cilvēku biju kļūdījusies.

un mana iela. dažas skumjas, nomaldījušās laternas, liepas un ozoli ar savām piemirkušajām lapām noliec pasaku manā priekšā, un zvaigznes izgaismo ceļu. un pēkšņi top skaidrs, ko es dievinu. mirkļus. šādā ielā. šādā nomaļā vietā. šādos sapņu ielokos.