oktobrēns manī mazliet izbola acis. jo kā gan tā var? kā es varu pret sevi noziegties? kā es varu sevi mīlēt, bet necienīt? kā es varu sevī aizvien vilties un padolielties? oktobrēns manī brīnās. un viņš lēnām noliek karoti uz galda. un gaida. viņš gaida, ka nāks maza uguņošana un lietas pašas no sevis kļūs košas un dzīvas. viņš domā, ka gluži kā pienāk rudens ar spilgtu sprādzienu, tā atnāks mazi zaldātiņi un aiznesīs mazo oktobrēnu prom. prom no lielās putras bļodas.

/runā.runā.
"runā"..