"Viņš iziet uz kompromisiem, bet nezaudē bērna dabisko lepnumu." Lasu Bataija grāmatu skaistos, tumši zilos vākos ar zeltījumu, dažus teikumus pasvītroju ar zīmuli. Tāds tumši zils tērps ar mežģīnēm - kā grāmatas vāks - bija mugurā arī Žanam Fransuā de Moranžā filmā "Vilku brālība" un Edgaram Lintonam filmā "Kalnu Aukas" arī bija zils tērps un zilas acis (tikai gaiši). Man patīk tas par to bērna dabisko lepnumu.

Tā spēja saslieties, savākties, sarauties, aizvainoties, aizcirsties, savas taisnības apziņa, paštaisnums, pašcieņa, tāda duncīša turēšana azotē. Nesakiet, ka nekā tāda nav.