Nina Berlina

Mani biedē tie brīži, kad sēdi pretim cilvēkam, kas reiz bijis ļoti tuvs, kas jutis tavas domas un tavus mitohondrijus, un pēkšņi vairs nejūti neko. Nē, patiesībā jau tādas lietas nenotiek pēkšņi. Pēkšņa ir tikai bezgalīgā vienaldzība un tukšuma sajūta, kad nolemj sev to atļaut. Līdz tam vienatnē elpini izdzisušās emocijas un centies pārliecināt sevi, ka viss ir pārejoši. Taču, sēžot tur pretim, saproti, ka pārejošs ir nevis tukšums, bet gan pašas attiecības. Un lai sajustu vismaz kaut ko, iedzer malku ingvertējas no paša kanniņas dibena vai arī iesmērē traki daudz vasabi uz sava vientuļā suši gabaliņa. Lai saņemtos vakara beigās pateikt liekulīgo "bija prieks tevi satikt".