Nina Berlina

Mani biedē tie brīži, kad sēdi pretim cilvēkam, kas reiz bijis ļoti tuvs, kas jutis tavas domas un tavus mitohondrijus, un pēkšņi vairs nejūti neko. Nē, patiesībā jau tādas lietas nenotiek pēkšņi. Pēkšņa ir tikai bezgalīgā vienaldzība un tukšuma sajūta, kad nolemj sev to atļaut. Līdz tam vienatnē elpini izdzisušās emocijas un centies pārliecināt sevi, ka viss ir pārejoši. Taču, sēžot tur pretim, saproti, ka pārejošs ir nevis tukšums, bet gan pašas attiecības. Un lai sajustu vismaz kaut ko, iedzer malku ingvertējas no paša kanniņas dibena vai arī iesmērē traki daudz vasabi uz sava vientuļā suši gabaliņa. Lai saņemtos vakara beigās pateikt liekulīgo "bija prieks tevi satikt".

Manas pastkartes krājas kāpņu telpā, kur kaimiņi tās zaglīgi pārlasa, lai nomestu, kur paņēmuši. Neviens nezina, kam tās adresētas, un neviens nerunā par to, kas tajās rakstīts. Pastnieks tās mēmi nomet starp veikalu reklāmām un aicinājumiem noteikt savu holesterīna skaitli. Varbūt tās sūta izaugusī mazmeita no pirmā dzīvokļa, kas vēl nesen pagalmā lēkāja klasītes. Varbūt kāda klusa pielūdzēja ar katru nolaizīto marku cenšas pietuvoties vientuļajam dīvainim no trešā dzīvokļa. Bet tikpat labi īstais adresāts mīt pavisam citā pilsētā, pavisam citā ielā un pat nenojauš par šeit sakrājušos kaudzi. Lai kas to nebūtu sanesis - balti pasta baloži vai stulbas meža zosis.