Šo vēl nesen biju iegrūdusi ankhā, bet šī ir mazliet uzlabota versija (sevišķi pēdējā pantā).
Kas ir akrostihs? Observe - vārsmu pirmie burti. Tur tā sāls :)

***

Ej, aizej lietū, skumjais mans –
Sen aizskalots ir ābeļziedu tvans.

Tevi meklējot, vēl tumsu akli skauju,
Elpot baidos, plakstus aizvērt, baidos nakts,
Vēl čukstu atbalsīm ir pilns ik kakts
Istabā, kur nakstaureņu bariem iebrukt ļauju.

Ap spuldzi ņirbošo nu riņķo tie kā dejā,
Palags pazūd zilās metānliesmās,
Rokās paliek tikai skūpstu pelni,
Apdegušos pirkstos – glāstu kvēpi melni,
Klusi naktī šalko lietus dziesma,
Un nāku es pie tevis lietus lāšu ejā.

Zied pazemē vēl tavas zilās acis,
Elpa sastingusī lūpās saknes dzen,
Manu vārdu tās vēl šonakt sacīs...

Ābeļzaru pavenī es nokrītu un ļaujos
Baltos ziedos noslīkt, rokas pretī sniedzot,
Es zemi satveru un raudot noskūpstu to saujā.
Lūdzu, nenāc, naktī elpodams un aizmiršanos liedzot!
Ej, aizej lietū, skumjais, melnais mans,
Sen apklusis tavs ziedošs kapu zvans.