(bez virsraksta)
Mar. 7., 2005 | 04:55 pm
Varbūt lasīšana vienmēr un visiem nav nekas cits kā stinga raudzīšanās vienā punktā, jo tikai tādējādi var pasargāt sevi no nevaldāmi un nevadāmi garām skrienošās pasaules kārdinājumiem un to nestā posta. Neviens neko nelasītu, ja nevajadzētu glābties no bailēm. Nelasītu, ja nevajadzētu padzīt kārdinājumu apmierināt kādu postošu vēlēšanos, kurai pretoties citādi nepietiks spēka. Cilvēks lasa, lai nevajadzētu pievērst skatienu logam, tāda ir patiesība. Tas ir visrafinētākais atkāpšanās veids, tada ir patiesība. Gļēvulība. Taču tik maiga...
Link | ir doma {7} | Add to Memories
(bez virsraksta)
Mar. 7., 2005 | 09:21 pm
Cilvēks nav satikts ilgi, neaptverami ilgi, liekas, gadiem, patiesībā, mēnešiem, bet.....Mīlēšanās izdzēš neiedomājami biezas dzīves šķēles, neaptverami biezas.Varbūt tas ir muļķīgi, bet cilvēki kļaujas viens pie otra savā dīvainajā, mazliet paniskajā apmātībā, un dzīve šais skāvienos saņurcās kā braukšanas biļete, kas bijusi iežmiegta dūrē. Un reizēm tā ir nejaušība, reizēm - veiksme, ka lodītē saņurcītās dzīves krokās pažud laika nogriežņi, kas bijuši sāpīgi vai gļēvi, vai nekad nesaprasti. Tā.