|
[May. 31st, 2005|05:14 pm] |
Otro dienu jūtos noguris no sava prāta, varētu pat teikt - pats no sevis. Paradoksāli, mans ego ir noguris no ego. Domas ir kļuvušas tik intnsīvas un haotiskas, ka rodas iespaids, ka ego raustās pirmsnāves konvulsijās. Un tā tam ir jābūt. Ego nogalina pats sevi? Es viņu atmaskošu. Ja ne šodien, tad drīz. Tikai tad vairāk nebūs ne atmaskotā, ne atmaskotāja. Nekāda duālisma. Tikai tīrs prāta spogulis, kurā viss atspoguļosies tāds, kāds tas patiesībā ir. Tikai vairs nebūs neviena, kas skatīties uz "tīro prātu" - nebūs nedz skatītāja, nedz skatāmā. |
|
|
Comments: |
From: | alt |
Date: | May 31st, 2005 - 07:50 pm |
---|
| | | (Link) |
|
atkal zhmiegsi sevi nost?
priekš kam? lai jau pašnožmiedzas.
good luck, I guess (if there still will be someone that will need it)
lielā mērā tas arī ir pēc grāmatas. pagaidām šīs atziņas ir tikai teorija. mērķis, uz kuru ne-tiekties. nav jau problēma izjust to duālismu, patiesībā, problēma no tā atbrīvoties.
...būs tikai arvien pieaugoša vajadzība saprast, kāpēc šis tingeltangelis ar ego, slēpšanām un atmaskošanām, dzimšanām un miršanām ir nepieciešams...
tingeltangelis ar šiem jautājumiem jau rosās pilnā sparā, no tā arī rodas mans ego paradokss - vai ego ir spējīgs iziet no ego? vai iespējama situācija, ka ego mērķis ir bez-ego stāvoklis. vismaz pagaidām ir iespaids, ka aiz ego slēpjas gan dzimšanas / miršanas, gan arī citas nepieciešamības. kāds ir tavs skatījums uz šīm lietām?
Visa pamatā, manuprāt, ir jautājums: “Kāda ir mana dzīves jēga?”. Pārējais - cīņa ar savām dabas dotajām īpašībām, ar savu ego, cīņa par dažādiem iekšējiem stāvokļiem (prāta skaidrība/apskaidrība, bezkaislīgais vērotājs u.t.t.), manuprāt, ir psiholoģiski vingrinājumi. Cilvēkam nebūs miera, kamēr viņš neizpratīs un neizjutīs visa notiekošā jēgu, nevis sekas. Cilvēka ego evolucionē. Jārod pielietojums arvien pieaugošajam ego. Manuprāt, ego jāattīsta un jāizmanto kā instruments absolūti altruistiskas iekšējās dabas iegūšanai.
ja ego tieshaam kljuust tikai par vienu no instrumentiem, tad tieshaam to labaak attiistiit - kaa vienu no dziives instrumentaarija opcijaam. bet tas parasti censhas ienjemt domineejosho poziiciju. tas rada probleemu. un sheit rodas nepiecieshamiiba savu ego savaldiit, lai ieguutu iespeeju apluukot to no malas.
neticu, bet kaut kas tev te nesienas. tīrā prāta spogulis saki? un kurš tad skatīsies spogulī, ja nebūs skatītāja? pašapmāns tas vien ir. tāda uzlāpīšanās ar pāris aliņiem.
skatiitaajs buusi tu un redzeesi tu sevi. arii peec paaris alinjiem :) | |