Sabiju ap diennakti Dvietē. Kādos sešos vakarā sanāca tikai izbraukšana, nu ceļā vēl kādas četras stundas (nē, ceļa remonti nav garlaicīgi, vēl mazāk tie ļauži, kas vienkārši ignorē tos labojamo posmu luksaforus un brauc droši pretī pie tā dēvētā sarkanā, jo tur taču satiksme nav... viens dabūja stumdīties iekšā grāvī, vismaz neviens mūlāps negadījās, kas pat nesaprot, ka viņam šobrīd uz ceļa atrasties nevajadzētu!) un tad jau Gulbjos.
Ap vienpadsmitiem biju jau uz sava maršruta. Jāsaka, ka protams kruta, jo šajā vietā nebijs sanācis staigāt un, kaut arī nakte gaišāka kā ziemā, iet treku tīri pēc ortokartēm, kamām nav pielikušās koordinātas ir gana jautri, bet nu puslīdz lielākoties pieņemu, ka uz maršruta biju... Grāvji un dzeloņstieples interesantas!
Izgāju divus lielos līkumus, zāle jau virs ceļiem, gumpeļos no rasas sāk krāties ūdens... Griežputni protams bija un lielās bažas, ka šī gada pali jamām nav iepatikušies un tās vai nu neligzdo un mauc kautkur tālāk, vai vēl lielais vairums tusē, pa dienvidzemēm, kas mazliet sausākas. Jo griežputnam kājas kaut garas, tomēr pieņemu, ka ligzdot pļavā, kur ūdens vidēji virs potītēm, jamām nav baigais prieks! Un ūdens pļavās bija, kāda puse sausa, bet atlikušie gabali sadalījuši dziļumu no "līdz potītēm" līdz "līdz puscelim". Par grāvjiem un to forsēšanu vispār negribās izteikties, tā jau tumšs pēc vella, ūdens duļķains, jo lietus arī nesen bijis, zeme mālaina, cik tur dziļš... velli vien zin! Bet pāri tikt ar zināmu muģīšanos var! Arī krūmi ar nelielu muģīšanās devu izlienami. Pāris vietās gan dzeloņstieples pamanīju pēdējā brīdī, bet vienās arī ieplēsu (un ieplēsu arī gumpeļus, bet vismaz kājas palika diezgan veselas! Nakts maršruts sastāvēja no diviem posmiem, kopējais pie kādiem 8-9 km (apmēram), pirmā daļa izbeidzās kaut kādā čūkslī, mjā, naktī līst cauri sagāzumam, kur apakšā saauguši visi iespējamie krūmi, vēl saskaloti pavasara palu vākumi... nu, jautri! Bet izlienot ārā iecerēto ceļu bloķēja balts vads gurnu augstumā... Šitos labi zinu un neko labu tie parasti nevēsta, apkārt iet gan pa čūksli pārāk negibās, nu i bridīšu pāri, pēc kartes metri simts varētu būt, kaut kas līdzīgs arī bija, bet ejot jau ārā no iežogotās teritorijas, pamanīju spīdam zaļas aces, un vēl dažas, un vēl... Dzirdēju arī visnotaļ nīgru "mū", ot prieks, ka nebij kāda buļļu novietne!
Otrais gabals tāds pastaiga vien, maršruts kā rādās velk pa ceļu... Tieku līdz sākumpunktam. Ļer, priekšā elektriskais gans! Atkal! Nu neko, lienu vien iekšā, pēc kāda puskm ārā, griežputnu nav, ganības tādas, kas lielākoties ūdenī. Ejot, padsmit metrus pirms manis ik pa brīdim izceļās kādas iztraucētās pīles. Vienā brīdī dzirdēju ormani, bet ārā no iežogotā gabala ceļš ņem un pazūd... Maitas gabals tāds, un kur tad lai te tagad iet, orienteru nekādu īsti nav. Migla, kas apkārt arī protams kruta. Skatos gāpī un puslīdz cenšos iet lai gāpī zīmētais sakrīt ar to, kas uz kartes. Diezgan līdzīgi pat šķiet, arī pa kādai griezei dzirdēt var. Tikai vietā kur vajadzētu tikt pāri upei, nekādu tiltiņu nav. Ceru, ka izvēlos pareizo virzienu un kopju tik tālāk, pēc kādiem metriem tomēr ir! Ielieku punktu gāpī un tālāk pa upes malu līdz vecupēm. Tur ceļš atkal parādās. Nu aizaudzis jau protams ir un tā, bet puslīdz redzēt var. Šeit iešana krietni tīkamāka, kā ganībās, Laksti gan normāli saauguši, tomēr ik pēc metriem piecdesmit pa griežputnam, kur nu vēl sisinātājķauķi un krūminieki! Pašā tālākajā punktā izbiedēju kādu lopu. Stāvu un klausos, lops arī klausās, tad nāk tuvāk, paspīdinu virsū gaismiņu, i sameklēju pipargāzi, ja nu kādi klaiņotāji suņi gadās... nea, šis tomēr pārāk augsts, laikam buciņš, straujāk pakustos un jamais sāk arī riet. Bet projām neiet, laikam jau nesaprot, kas te un tā. Pavicinos vēl mazliet, uzbļauju un zvēram pielec, ka laikam tomēr nav konkurējošs buks ienācis viņa teritorijā. Tad ar var sākt iet atpakaļ. Pēc stundas jau izejas punktā. Sagaidu mašīnu, bet pulkstens tikai pustrīs. Varētu vēl vienu īso maršrutu paspēt paņemt un tad jau šodien abu dienu plāni izdarīti. Nu paņems arī. Izkāpju punktā un veros negaisa zibeņos... Nez, ja šitais nāks lejā, nekāda skaitīšana jau nebūs, bet posmi nav gari, tikai kādi 5km kopā, laikam jau jāmeģina. Šeit odi gan tādi, ka, šķiet, jamām paceļoties spārnos, parādās arī vējš! Iešana šeit arī brīžiem pa ūdeni, nu nez, griežputnu pamaz, nekāds pāsteigums jau nav. Uz takas pie upes satieku jenotsuni, jams neko iemetās zālēs un pēc brīža noplunkšķ. Aizeju līdz galam, tad atpakaļ, negaiss velkās kautkur sānis. Bet sāk mosties agrie dziedātāji un fons kļūst krietni skaļāks. Otrs gabaliņš otrā pusē upei. Šo ejot atkal satieku jenotnieku, atkal zālē un plunkš. Laikam jau tas pats, drošvien pelst jamam ar ne visai šādā rītā, kaut gan slapjš jau tāpat viss! Galā jau normāla gaisma, bet 4:47 kad esmu atpakaļ uz ceļa skats kā normālā dienā. Jāvācās pagulēt mazliet laikam būtu. Bet Gulbjos tomēr izdomāju, ka nevar tā un aizmaucu uz torni pasēdēt, paskatīt, kas ezerā notiekās. Niedres noplēstas, zīreļi visādei nēsājās turp, šurp. Mellais gan nav, bet toties ir odi. Pārbaudīju praksē, ka odus izsist nevar (tas nekas, ka ,šķiet, tornī jamo tik kādi desmit. Kā nosit, tā trīs vietā. Tā ap astoņiem devos pagulēt. Bet pēcpusdien jau ceļš apakaļ uz Rī.. Šovakar uz Lubānu, rīt uz Rūjienu. Nākošnedēļ purvi..
Ap vienpadsmitiem biju jau uz sava maršruta. Jāsaka, ka protams kruta, jo šajā vietā nebijs sanācis staigāt un, kaut arī nakte gaišāka kā ziemā, iet treku tīri pēc ortokartēm, kamām nav pielikušās koordinātas ir gana jautri, bet nu puslīdz lielākoties pieņemu, ka uz maršruta biju... Grāvji un dzeloņstieples interesantas!
Izgāju divus lielos līkumus, zāle jau virs ceļiem, gumpeļos no rasas sāk krāties ūdens... Griežputni protams bija un lielās bažas, ka šī gada pali jamām nav iepatikušies un tās vai nu neligzdo un mauc kautkur tālāk, vai vēl lielais vairums tusē, pa dienvidzemēm, kas mazliet sausākas. Jo griežputnam kājas kaut garas, tomēr pieņemu, ka ligzdot pļavā, kur ūdens vidēji virs potītēm, jamām nav baigais prieks! Un ūdens pļavās bija, kāda puse sausa, bet atlikušie gabali sadalījuši dziļumu no "līdz potītēm" līdz "līdz puscelim". Par grāvjiem un to forsēšanu vispār negribās izteikties, tā jau tumšs pēc vella, ūdens duļķains, jo lietus arī nesen bijis, zeme mālaina, cik tur dziļš... velli vien zin! Bet pāri tikt ar zināmu muģīšanos var! Arī krūmi ar nelielu muģīšanās devu izlienami. Pāris vietās gan dzeloņstieples pamanīju pēdējā brīdī, bet vienās arī ieplēsu (un ieplēsu arī gumpeļus, bet vismaz kājas palika diezgan veselas! Nakts maršruts sastāvēja no diviem posmiem, kopējais pie kādiem 8-9 km (apmēram), pirmā daļa izbeidzās kaut kādā čūkslī, mjā, naktī līst cauri sagāzumam, kur apakšā saauguši visi iespējamie krūmi, vēl saskaloti pavasara palu vākumi... nu, jautri! Bet izlienot ārā iecerēto ceļu bloķēja balts vads gurnu augstumā... Šitos labi zinu un neko labu tie parasti nevēsta, apkārt iet gan pa čūksli pārāk negibās, nu i bridīšu pāri, pēc kartes metri simts varētu būt, kaut kas līdzīgs arī bija, bet ejot jau ārā no iežogotās teritorijas, pamanīju spīdam zaļas aces, un vēl dažas, un vēl... Dzirdēju arī visnotaļ nīgru "mū", ot prieks, ka nebij kāda buļļu novietne!
Otrais gabals tāds pastaiga vien, maršruts kā rādās velk pa ceļu... Tieku līdz sākumpunktam. Ļer, priekšā elektriskais gans! Atkal! Nu neko, lienu vien iekšā, pēc kāda puskm ārā, griežputnu nav, ganības tādas, kas lielākoties ūdenī. Ejot, padsmit metrus pirms manis ik pa brīdim izceļās kādas iztraucētās pīles. Vienā brīdī dzirdēju ormani, bet ārā no iežogotā gabala ceļš ņem un pazūd... Maitas gabals tāds, un kur tad lai te tagad iet, orienteru nekādu īsti nav. Migla, kas apkārt arī protams kruta. Skatos gāpī un puslīdz cenšos iet lai gāpī zīmētais sakrīt ar to, kas uz kartes. Diezgan līdzīgi pat šķiet, arī pa kādai griezei dzirdēt var. Tikai vietā kur vajadzētu tikt pāri upei, nekādu tiltiņu nav. Ceru, ka izvēlos pareizo virzienu un kopju tik tālāk, pēc kādiem metriem tomēr ir! Ielieku punktu gāpī un tālāk pa upes malu līdz vecupēm. Tur ceļš atkal parādās. Nu aizaudzis jau protams ir un tā, bet puslīdz redzēt var. Šeit iešana krietni tīkamāka, kā ganībās, Laksti gan normāli saauguši, tomēr ik pēc metriem piecdesmit pa griežputnam, kur nu vēl sisinātājķauķi un krūminieki! Pašā tālākajā punktā izbiedēju kādu lopu. Stāvu un klausos, lops arī klausās, tad nāk tuvāk, paspīdinu virsū gaismiņu, i sameklēju pipargāzi, ja nu kādi klaiņotāji suņi gadās... nea, šis tomēr pārāk augsts, laikam buciņš, straujāk pakustos un jamais sāk arī riet. Bet projām neiet, laikam jau nesaprot, kas te un tā. Pavicinos vēl mazliet, uzbļauju un zvēram pielec, ka laikam tomēr nav konkurējošs buks ienācis viņa teritorijā. Tad ar var sākt iet atpakaļ. Pēc stundas jau izejas punktā. Sagaidu mašīnu, bet pulkstens tikai pustrīs. Varētu vēl vienu īso maršrutu paspēt paņemt un tad jau šodien abu dienu plāni izdarīti. Nu paņems arī. Izkāpju punktā un veros negaisa zibeņos... Nez, ja šitais nāks lejā, nekāda skaitīšana jau nebūs, bet posmi nav gari, tikai kādi 5km kopā, laikam jau jāmeģina. Šeit odi gan tādi, ka, šķiet, jamām paceļoties spārnos, parādās arī vējš! Iešana šeit arī brīžiem pa ūdeni, nu nez, griežputnu pamaz, nekāds pāsteigums jau nav. Uz takas pie upes satieku jenotsuni, jams neko iemetās zālēs un pēc brīža noplunkšķ. Aizeju līdz galam, tad atpakaļ, negaiss velkās kautkur sānis. Bet sāk mosties agrie dziedātāji un fons kļūst krietni skaļāks. Otrs gabaliņš otrā pusē upei. Šo ejot atkal satieku jenotnieku, atkal zālē un plunkš. Laikam jau tas pats, drošvien pelst jamam ar ne visai šādā rītā, kaut gan slapjš jau tāpat viss! Galā jau normāla gaisma, bet 4:47 kad esmu atpakaļ uz ceļa skats kā normālā dienā. Jāvācās pagulēt mazliet laikam būtu. Bet Gulbjos tomēr izdomāju, ka nevar tā un aizmaucu uz torni pasēdēt, paskatīt, kas ezerā notiekās. Niedres noplēstas, zīreļi visādei nēsājās turp, šurp. Mellais gan nav, bet toties ir odi. Pārbaudīju praksē, ka odus izsist nevar (tas nekas, ka ,šķiet, tornī jamo tik kādi desmit. Kā nosit, tā trīs vietā. Tā ap astoņiem devos pagulēt. Bet pēcpusdien jau ceļš apakaļ uz Rī.. Šovakar uz Lubānu, rīt uz Rūjienu. Nākošnedēļ purvi..