Satiku kūmiņu…
Gulēju uz Gaujas ledus, plānots bij' satikt ūdru, bet īsti nesanāca kā bija cerēts. Tā vietā - kūmiņš!
Svētdienas rīts bij', hm, kā lai saka - pavēss. Tumsiņā vēl iekārtojos uz ledus upes krastā. Īstenībā jokaina sajūta, kad upe tā kā visa aizsalusi, bet neskatoties uz to, ik pa brīdim ledus noraustās un kādu dažus centimetrus slīd lejup pa straumi. Un viss aizsalis (izņemot lielu lāsmeni pa vidu, kur lielākā straume)! Bet kustās. Drīz pēc pulksteņlaika, kas atbilst saullēktam, dzirdēju ūdra saucienus no upes pretējā krasta, sak' izskatās cerīgi, bet pamanot lapsu, carības pazuda... takš nebūs. Toties skatot lapsu, izdomāju, kur viņa ies un kad nāks atpakaļ. Pusstunda un viņa tiešām tā arī nāk. Priecīgi, lai arī drūmi auksti! Saule upes ielejā iespīd tikai ap kādiem 11tiem. Naktī mīnus simts...