rīts sākās pirms sešiem, samiegojies aizklunkurēju līdz virtuvei,
čaiņiks vārās, kautkāda paika no vakardienas vēl atstāta brokastu
nodomam, aizklunkurēju apakaļ uz istabu, iedarbinu rādiogalvas,
samočkāju somiņu, uzvelku atlikušos apģērba gabalus, sasienu bikšu
galus. aukstas brokastis piestāv aukstiem rītiem, svīst gaisma, apriju
vēl pāris vīnogas un uz lieveņa vēroju miglaino rītausmu. kad kafeja
izsūkta, var doties. pļava ir slapja. mežs arī, visi tiecās atdot savas
ūdens lāses man. uzmanīgi līkumoju caur kritušajiem kokiem, garām bebru
mājiņai, līdz grāvja līkumam, iesēžos. man tīk auksti rīti, arī tāpēc,
ka ir sevišķi maz odu. bet kādi jau tomēr ir, no vienas vai otras
puses, pa kādam parādās ausu apvidū. sabīdu lakatu vairāk uz ausīm, bet
dilemma - gribās arī ko dzirdēt. un šorīt ir ko dzirdēt. mežs skan.
sīļi protams pieķērc pasauli, bet visādi mazie šiverējās un čivinās.
kautkur tālāk iekšā mežā dzirdams stirns rejam, kautkur aiz muguras
kādi tramīgi soļi (ir taču jābaidās, pat ja nevar redzēt no kā). ūdens
tomēr šorīt kluss, bebru uzpludinājums vēl nav atguvies no noplūdes
(paldies vietējiem ļaudīm) un bebri vēl viņu nav lāgā saremontējuši,
bet iestrādnes jau ir. pārlido ziugārnis, njā šorīt viņš še nesēdīsies,
spītīgi lidos uz tālāku vietu... nu lai. klausos, kas apkārt notiek,
sava veida pārdomas un spēles, ik pa laikam ieskatos pulkstenī (gandrīz
vai reizi desmit minūtēs) un ik pa laikam nerakstu blociņā. tā krasta
pusē notiek kāda vāverkustība, zvērs nolaižās no koka un pazūd garajā
zālē, atslābinos, paskatos vai viss iet un skatos, kur šams parādīsies
(jo zināma zvēram taka, bet ne vienmēr jāiet pa to pašu). dažus metrus
tālāk parādās nokaltušās grāvmalas eglēs, par kautko runājas, tad lejup
un atpakaļ zālē. pēc mirkļa parādās eglītē pie dambīša. skatos un
nekustos. zvērišs skatās un klausās, tad nokrīt lejup un sparīgiem
lēcieniem dodas uz dambīša. sakustinu aparātu, autofokuss un zvērs
sastingst, asums un kadrs un otrais kadrs brīdī kad zvērs lido.
uzskrēja apakaļ eglītē (apmēram metru virs zemes) un ļoti dusmīgi pāris
lamušmakšķus nomet. bet neredz mani, tad izdomājusi, ka pa zariem
drošāk, pārlec pie ozola un tiek pāri grāvītim pa augšu. 7:52, diez vai
kāds te vēl parādīsies. pēc minūtēm padsmit pretējā krastā lido mazs un
pelēks kunkulis. un pazūd. laikam cirslis, pirms dienas vai divām
vēroju jau šo radību, tikai pēc kādas n-tās reizes sapratu, kas tas
bija, bet kājas vienalga nevar ieraudzīt - miglā tītas. kunkulis kā jau
kunkulis. deviņos pacietība galīgi zudusi un lienu ārā. zāles gan
joprojām galēji slapjas. mājā tēja un maizes šķēle, tad izdomāju tomēr
ņemt līdzi pīcku un virziens upe. jāiet tālāk kā līdz grāvim, bet pa
ceļam vēl briedīšu pēdas samanu. priecīgi, priecīgi, ka šādi lopi te
uzklīduši... garām vienām mājām, garām otrām, dubļainās peļķu malās
savus rakstus atstājis āpsis, mazliet tālāk arī lapsa, citā peļķē abi,
tad vēl stirna. trešās mājas. tad meža puduris un jāgriežas pāri
ganībām, cauri izcirtumam un iekšā diezgan vecā mežā. zemsedze te kā
labai gāršai, koki gan tā jokaini visādi te saauguši. toties cūkām viss
vienalga un rādās vieta tīkama, gana daudz kas sapēdots un piestaigāts.
ieraugu upi, ir arī diezgan ūdens, nez varbūt kāds zivjainais
parādījies būs. pamētājos, paeju uz leju un pamētājos. un atrodu
cūkāriju! jamie lopi izbradājuši abus krastus un noberzējuši dažus
kokus un vēl dubļu vannas... kārtīgs salons. un atkal eju augšup pa
straumi, lēnām un uzmanīgi bradāju pa krastiem vai seklākās vietās pa
ūdeni, zivjainie nav, kaut vietas izskatās vairāk kā skaistas. līkums
aiz līkuma, un sagāzumi, un lieli akmeņi un ūdra mēsli, un gliemeņu
čaulas un reti gliemežvāki, uz akmeņiem ūdenssūnas un pa kādai sārtaļģu
kolonijai. un atkal līkums, un kāda smuka vieta. pāris iemetieni un
sastingstu. ī, ūdrs, un ko es te daru. zvērīgais mani sen jau
pamanījis, bet tā kā vieta ļoti sekla, tad, kur ienirt, īsti nav. tad
nu lavās tāds pusiegremdējies. laikam cieši piekaltais skatiens šo
sanervozēja un mirklī, kad ņēmu ārā kameru, zvērs lieliem lēcieniem
metās manā virzienā. metri pieci, četri, tads trīs, kamera jau ārā,
vāciņš norauts, un šis maina trajektoriju un blakus man, iekšā lielas
izgāztas egles sakņu mudžeklī. gr, lādējos par neveiklību, un piesēžu
upes krastā, jamējs apakšā kautko arī cierē. mazliet redzamākā vietā un
autofokuss gļuko, eh. atslēdzu, bet šis jau apakaļ iekšā, nu labi,
pasēdēšu un pavērošu. pēc knapi minūtes zvērs saņēmās un metās ārā,
kadrs, kadrs un vēl viens, tad pāris metrus tālāk, lēciens uz krasta
pusi, pa stāvkrastu augšup un aiz egles, pa upi ātriem soļiem metos uz
leju, priekšā sagāzums, bet pirms tā ūdrainais šļūc(!) pa krastu lejup,
kadrs, un iekšā kokos. tur nav variantu. uzrāpjos krastā un paeju
metrus daždesmit lejāk un zem krūma upes krastā nosēžos. minūtes
padsmit nosēžu, bet nav. kautkā sajūtos līdzīgs ūdra raksturam un
liekos mierā, lai jau paliek. eju apakaļ pie egle. dažus metrus no tās,
piefiksēju kustību, kautkāds plušķains kažoka gabals tur manāms un,
ieskatoties, arī acis. jenotsuns. kruta dieniņa! peeju tuvāk un caur
zariem mēģinu atrast kādu skatu, kur šamo var apskatīt. kautkas jau ir,
bet nekas lāgā nav. laikam pa tuvu piegāju, jo zvērs sāk ņerkstēt (kādi
metri trīs), tad nošļūc mazliet zemāk, paliecos uz upes pusi, šams lūr
aizslēpies aiz stumbra, noņerkstās ļoti īgni, un acīm redzami
neapmierināts ieplunkšķ upē. tēlo līķi. arī iekāpju upē. zvērs izskatās
ļoti autentiski, ap viņu pat riņķo mušas (laikam pastāvīgās pavadones),
tikai deguns virs ūdensvirsas un nelieli elpas vilnīši. acis aizmiegtas
cieši un izskatās viegli iepuvušas, vispār arī smird pēc maitas. un
straumītē lēnām griežas. vēroju piebrienu cik nu tuvāk var (tur padziļš
tomēr), paskatu kādu labāku koka gabalu un ieplunkšķinu šim blakus.
absolūta vienaldzība. tik deguns viegli ceļo virs vilnīšiem. mjā,
autentiski. lai, ņeķēpāšos te ilgi, savācu izklīdušās pekeles un
jābrien tālāk. pēc dažiem līkumiem pamodinu uz zara snauduļojošu
ziudzenīti, kas pīkstēdams aiziet augšup pa straumi, bet nu arī sākās
baigie sagāzumi un bebri arī savus zobus un ķepas pielikuši apkārtnei.
mazliet tālāk pusaizskalos tilts (jebšu aizskalots ir ceļš, pa kuru
varēja tikt uz tilta) un tad sākās īsts čūkslis, salieku pīcku, jo
jaušas, ka šitā nebūs viegla iešana. un nākošo stundu vai divas vadu
vietā (kas varētu būt tikai ap puskilometru gara), kur lielākoties zemi
caurauž bebru alas, bet virspusi dāsni noklājuši apiņi un atvases un
jauni alkšņi, bet tajos paslēptas guļ lielās nograuztās apses un oši,
un pārējie. šitejienē laikam kādus gadus sešus vismaz bebri darbojās,
upi redzu tikai vietām, un lielākoties no skatu punkta redzami vismaz
divi bebru dambji (katru reizi citi). lēnām virzos uz priekšu, līdz
beidzot līkums un grāvis forsējamais, tagad nav īsti vēlme jamo brist,
tamdēļ ejos uz meža malas pusi, mežs gan joprojām saglabā līdzīgu
pamežu, bet attālinoties metrus daždesmit no upes, sākās arī lielāki
koki, kādas simtgadīgas apses, pa kādam ozolam. tieku līdz mežmalai, nu
tač, atkal grāvis. šito gan forsēju un tieku iekšā augsto lakstaugu
audzē, kurā dominē dadži un lēdzerkstes un visi citi, kam nav bijis
slinkums un ir bijis iekšā tikt līdz gaismai, vēl klātu zāģētie krūmi
gan čupās gan vienkārši sagāzti. čortojos un kārpos cauri, redzēt nekā
nevar un laksti te trīsmetrīgie... tieku apakaļ līdz grāvim, ka nav, ta
nav, lauzīšos labāk pa mežu. tad vēl metri divsimts un tieku līdz
laukmalai, pļauta un siens saruļļots. aizslāju līdz vienam rullim un
ēnā piemetos atelsties un izbērt sēklas un gliemežus, un zarus, un
lapas, un ko nu tur vēl no zābakiem. zeķes slapas un savākušas visus
labumus un sēklas. pāris minūtes un jāiet tālāk.
līdz mājai tiku pēc kādas pusotras stundas, nebij vairs daudz palicis.
( vot už )
līdz mājai tiku pēc kādas pusotras stundas, nebij vairs daudz palicis.
( vot už )