izgāju no mājas ap 18tiem, pārkāpu pāri ceļam, pārbridu pļavas vienu pusi, pārkāpu grāvi un caurlīdu eglītes, vēl noieta pļavas otra puse līdz meža malai. apstājos uz grāvja stūra un ieskicēju kā šis vedās blociņā. bebru pēdas gan nekur nemana, bet teitan jau arī maz ko var manīt, kautkādi traktorētāji visu notraktorējuši nost (a, pērn te tādi melnalkšņi bija, a, šogad tādi dundurētāji)... brienu dziļāk uz meža pusi un tūlīt arī iekāpju barošanās trasē. bebrītis izēdis platu vagu lokveidā no grāvja atpakaļ līdz grāvim. nosķinis visas nātres un vīgriezes un kārveles. brienos tālāk, vēlviena eja izēsta lakstaugos. pārkāpju mazo grāvīti, paejos, paklausos, aiz muguras lieli spārni nošalc, blakus mežiņā ielaidās melnā dzilna, kautkur zaros noņirb putna siluets. turpinu brist, dzilna pārlido uz izcirtumu, tad uz tā pretējo pusi. tad nobungo. bet pirmais bebrs mani saklausa pirms es viņu ieraugu, un šķeļ ar asti pa ūdeni. novirmo un šamējais jau pazudis. cik klusu vien varu (kautgan pa ļoti garo zāli, kurā slēpjas ļoti sausie zari, to darīt ir visnotaļ pagrūti) tieku līdz grāvju sadales punktam, tajā arī nosēžos. iekārtojos gandrīz pašā ūdens malā, mazliet laksti kautkādi paliekās priekšā, rokas vienīgi dikti spīd, žel, cimdi atdoti uz profilaksi. satinu lakatu, sakņopēju piedurknes, lai kukaiņiem prieks, un ieslīgstu nekustībā. vispirms to traucē apkārt ņirbošie odi un mušas un citi labie spēki, bet vispār pēc brīža pārlieku kājas savādāk, jo šamās sāk tirpt. Pēc minūtēm saraujos no baigā buļ turpat pie kājām, izrādās bebra lops tur ierīkojis sev kādu pazemes sistēmu, kas savieno ar blakus grāvi. Pēc buļ izritinās garena burbuļ- un -līšu virkne teju desmit metru garumā un tad arī iznirst dzīvība. Kustās nāses (čortojos ka binoklis nav)bolas uz savu pusi, pagriežas uz manējo, tad mazliet izpeld un apmet loku, pagora austiņas un ienirst. Tālāk aizdodas burbuļvirkne. Divi citi garām papeld kādus brīžus vēlāk, toties virs ūdens nemaz neparādās. Un vienam iznāk tik viltīgi, ka pat burbuļus nesaceļ, tik vien kā nozīmīga izmēra vilnis veļās pa upītes vidu. Lai gan kas nu te pa upīti, grāvis, kas gāvis. Malas noskūtas, pirms gadiem 60 rakts un bakstīts, kādas tur mežkopšanas akcijas rezultējumā. Grāvim pa sāniem pienāk klāt mazāki grāvīši. Mežs te tāds, ka ticamākais bijis te ne viens vien strauts un tērce, bet tie jau tādi sīkumi vien, kurš ta pamanīs, un nav taisni. Bet meži mitri un pēc susināšanas (kā man rādās, cik sanācis skatīt tejienes izcirtumos celmus) nekāds dižais koksnes pieaugums nav iegūts, bet tas tā sīkums. Lielais grāvis tālāk pagriežas pa labi un pēc metriem četrsimts ieplūst upītē urpelē, kas arī tikusi taisnota un rētota. Bebri dzīvojas pa visiem slapumiem, gandrīz vai grūti saprast kur šamie nav (rudenī bija pat līdz mājas dīķim atvilciens viens jaunietis) un kur ir retāk. Lielais grāvis rādās, ka šamiem galvenokārt kā tāda maģistrāle darbojas, bet mazākie, kas atiet uz sāniem un kamiem vēl nav notīrīti baltalkšņi, tie tādi barošanās celiņi, kur takas izgrauztas un galdiņi taisīti. Tikām saule lēnām slīd iekšā izcirtuma pretējās puses kokos un no upītes lēnām kāpj migla. Garām aizslīd vēl viens buļk. Pēc gabala izirst, peld gar grāvja malu, tur kāda ala izskatījās, ka šamiem būt, vai kāda tāda aktivitātes vieta. Šis arī piepeld pie vietas, kur jau viens otrs iepeldējis, savelkās un nirst. Un līdzīgi kā bumbiņa atlec. Tad samulsis ienirst pareizi. Laikam netrāpija alā... Nu gadās visādi. Virs galvas kādu gabalu pārlido meža strazds, nez vai vispār pamanīja, ka te kāds sēž. Mazliet augstāk slokas vakara krēslas aicinātas sāk vilkt pār izcirtumiem, kādas trīs. Ja sanāk saskrieties, sāk lamāties ar trekniem čiepstiem. Bet no citiem zvēriem baigs klusums. Nedzird nevienu stirnas rējienu, nekādu brīkšķus vai soļus apkārt. Daži peļi ņemās, bet tie jau tā, sīkie. Nezinu, kas mežam uznācis. Tumsa savelkās, upīte dāļā miglu, un pēc dienas karstuma naksnīgs vēsums nāk virsū. Jāiet, ka mājā būs.