Jau pašā filmas sākumā man acīs sariesās asaras, jo daudzās pie tv pavadītās stundas manā bērnībā tomēr ir diezgan spēcīgas atmiņas. Tad es raudāju tālāk par to, ka mani piemeklēja atklāsme, ka es tagad esmu tik ļoti līdzīga galvenajai varonei Bellai. Līdzīga esmu kļuvusi gan izskata, gan sapņu ziņā. Grāmatmīles arī abas esam. Pārējās reizes, kad man bira asaras bija atkal emocijas, ko izraisīja manas atmiņas. Sanāca tāds kā bradājums pa manām atmiņām. Lai arī tikai multene, bet bradājums pa briesmoņa pili man arī likās gandrīz kā īsts. Viens no iemesliem tam noteikti bija fakts, ka filmas radītāji bija īpaši studējuši arhitektūru, lai radītu īstu pili. Tās iekšienē pie sienām bija slavenu gleznu reprodukcijas. Un tad vēl tie tērpi...
Kā jau liela daļa Disneja filmu arī šī ir radīta tāda, ka interesanta liekas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Katrs var atrast kaut ko priekš sevis. Daudzas dzīves patiesības un stereotipi tiek šajā filmā apspēlēti. Neiztikti jau arī bez lielās mīlestības. Domāju, ka filma tiešām ir pelnījusi tos divus Oskarus un citas balvas, ko tā ir saņēmusi. Šī arī izrādās ir pirmā Disneja multene, kuras scenārijs ir ticis uzrakstīts pirms animēšanas uzsākšanas.
Patīkams pārsteigums bija arī vienas jaukas lomas ierunātājas identitātes uzzināšana. Tā izrādās ir Andžela Lansberija, kas atveidoja galvo lomu detektīvseriālā „Noziegumam pa pēdām” jeb angliski „Murder she wrote”. Šo seriālu ar omu reiz ļoti cītīgi skatījāmies, neizlaižot nevienu sēriju. Tagad sāka galvā sāka skanēt sākuma melodija, bet gan jau tikšu no viņas vaļā.
Kopumā vienkārši man sanāca jauks vakars divatā ar sevi un savām atmiņām.