Sapnis janvāra naktī
Kādā klusas pilsētiņas, kurā vienmēr krīt, bet nekad nenokrīt sniegs, ielā sapņu un šausmu miglas ieskauta ir kāda pamesta ēka. Šajā senajā namā, ko jau labu laiku atpakaļ pametušas pēdējās dzīvās dvēseles sēdēja alķīmiķis. Viņš rūpīgi ar iedvesmas liesmu kausēja vārdus, lai lietu tos skaistās formiņās, kas veidotas no smalku atmiņu mozaīkas gabaliņiem. Izveidotās figūriņas viņš pārdeva sev un lika par tām priecāties citiem, kas vēl bija palikuši dzīvi. Pa pilsētu vēl staigāja neskaitāmi nemirušie, bet dzīvo bija palicis gaužām maz, bet tie reizēm satikās kādās kafejnīcās, kur dzēra jau nedaudz pēc etiķa smirdošā mizantropijas vīnu, kas tomēr bija saglabājis savu saulaino ievākšanas dienu garšas esenci.
Pabeidzis savu darbu, viņš devās ārā ielās, kur gāja un gāja, un gāja pa bruģi, pa ceļam pasperot prom dažus mazus rozā vienradzīšus, līdz nonāca pie pilsētas baznīcas. Viņš uzsmaidīja senajam laikrādim, kas rotāja celtnes torni un bija jau sen apstājies. Tas vienmēr rādīja pareizu laiku – stundu rādītājs bija uz septiņiem, bet minūšu uz sešām minūtēm. Kopš laikam bija zudusi nozīme, neko vairāk dzīvajiem arī nevajadzēja. Viņš iegāja baznīcā un uzkāpa tās zvanu tornī, kur zvana jau vairākus gadus vairs nebija, jo nemirušie to bija pārkausējuši. Laika zoba un ķirmju saēstās koka trepes neizskatījās pārāk drošas, bet tas nebija šķērslis. Augšā uznācis, viņš nejutās pārsteigts ieraugot dzīvu meiteni, kurai acis ir tik pat gaišas kā viņa paša – tik zilas, ka spēj izkliedēt pat visdziļāko tumsu. To tikai jau kādu laiku nebija iespējams pārbaudīt, jo īstā tumsa bija nesen nolaupīta. Meitene viņu jau gaidīja, jo viņi vairs nebija divi, bet gan viens, un pazaudēt sevi šķiet viens no vislielākajiem neptrātiem. Viņi izdzēra pa glāzei mizantropijas vīna, iemīlējās atkal katrs sevī, tad viens otrā, lai arī tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo viņi abi taču bija viens. Viņš kā seno laiku dievs ielīda viņas klēpī un viņi saplūda kā daļiņa ar antidaļiņu, pazūdot no šīs realitātes un vienlaicīgi izdalot spēcīgu enerģijas vilni, kas vienā mirklī sagrāva gan baznīcu, gan pilsētas skolas, gan aizspriedumu un stereotipu cietokšņus, gan izrāva no krastiem muļķību upes un uz brīdi izgaismoja visu pasauli tā, ka pēc tam atgriezās nakts melnums, kas svētīja šo sagrauto pilsētu.
Viņa pamodās, apskāva viņu un devās radīt un iznīcināt kādu citu sapņu pasauli.
Pabeidzis savu darbu, viņš devās ārā ielās, kur gāja un gāja, un gāja pa bruģi, pa ceļam pasperot prom dažus mazus rozā vienradzīšus, līdz nonāca pie pilsētas baznīcas. Viņš uzsmaidīja senajam laikrādim, kas rotāja celtnes torni un bija jau sen apstājies. Tas vienmēr rādīja pareizu laiku – stundu rādītājs bija uz septiņiem, bet minūšu uz sešām minūtēm. Kopš laikam bija zudusi nozīme, neko vairāk dzīvajiem arī nevajadzēja. Viņš iegāja baznīcā un uzkāpa tās zvanu tornī, kur zvana jau vairākus gadus vairs nebija, jo nemirušie to bija pārkausējuši. Laika zoba un ķirmju saēstās koka trepes neizskatījās pārāk drošas, bet tas nebija šķērslis. Augšā uznācis, viņš nejutās pārsteigts ieraugot dzīvu meiteni, kurai acis ir tik pat gaišas kā viņa paša – tik zilas, ka spēj izkliedēt pat visdziļāko tumsu. To tikai jau kādu laiku nebija iespējams pārbaudīt, jo īstā tumsa bija nesen nolaupīta. Meitene viņu jau gaidīja, jo viņi vairs nebija divi, bet gan viens, un pazaudēt sevi šķiet viens no vislielākajiem neptrātiem. Viņi izdzēra pa glāzei mizantropijas vīna, iemīlējās atkal katrs sevī, tad viens otrā, lai arī tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo viņi abi taču bija viens. Viņš kā seno laiku dievs ielīda viņas klēpī un viņi saplūda kā daļiņa ar antidaļiņu, pazūdot no šīs realitātes un vienlaicīgi izdalot spēcīgu enerģijas vilni, kas vienā mirklī sagrāva gan baznīcu, gan pilsētas skolas, gan aizspriedumu un stereotipu cietokšņus, gan izrāva no krastiem muļķību upes un uz brīdi izgaismoja visu pasauli tā, ka pēc tam atgriezās nakts melnums, kas svētīja šo sagrauto pilsētu.
Viņa pamodās, apskāva viņu un devās radīt un iznīcināt kādu citu sapņu pasauli.