liekas, ka Čehova man kādam laikam pietiks - šajā sezonā emsu bijusi uz trim teātra izrādēm, no kurām divas bija Čehovs, tieši tai laikā, kad lielas drāmas, nelaimīgas mīlestības un neatrisināmu mīlas trīstūru gribās vismazāk. man liekas, ka tieši tur Spāņu seriāli būs smēlušies savu iedvesmu, diemžēl viņiem nav pieticis dūšas ieturētās Krievu tradīcijās par savas zemes sūro likteni, likt katrai pareizajai meitenei palikt bez mūža mīlas, bet džekiem skriet pakaļ bezsirdīgām kucēm, tikai tāpēc, ka "they_know_the_wright_buttons_to_push" or "they_are_just_so_beautiful" .


dzīves patiesības, protams, ir daudz acīmredzamākas, kad tās iebāž tev degunā, bet vai tiešām vienīgais veids, kā to izdarīt, ir liekot mums justies vēl nožēlojamākiem ?

visssmieklīgākās idejas laikam nāk prātā naktīs, kad nespēj aizmigt - tad tu sāc domāt par mazbudžeta filmām, kur sieviete 18gs kleitā jāj kā vīrietis (atceroties, kā noberžas kājas pret sedliem, pat tad, kad kājās ir vismaz pusgarās bikses, negribas domāt, cik ļoti tam vajadzētu sāpēt), vai par darbiem, kuros autori, cenošities paspilgtināt savu gara darbu epitetus, saka, ka varēja saost asinis, kas gan fiziski nav iespējams (asinīm nav smaržas, netišām tu aizdomājies par kleitu piegrieznēm, un ka varbūt vajadzētu beigt slinkot un pašai čerties pie šķērām un adatas negaidot uz šuimašīnu - izmisuma brīžos taču netas vien ir darīts (bet izmisuma brīdis vēl nav pienācis), netīšām sāc analizēt darbus un iegrimt nenozīmīgās personāžu rakstura iemzīmēs, vai sāc izvērst diskusiju ar sevi, par attiecīgās pasaules problemātiku un vispārējo iespējamību - un tad, tad tu saproti, ka ir pakaļā, jo klepojot aizmigt nav iespējams, bet izvirzītā problemātika, jeb tēma, pati par sevi jau ir gana apsurda, lai vēl censtos tajā meklēt kaut mazumiņu loģikas.

laikam, jau grāmata, ko atļaujos atzīt par pēdējā laika "literāro orgasmu" ir pelnījusi pāris vārdus no manis arī te. nu lūk, tas tiešām ir literārs orgasms, un, pārsteidzošā kārtā, tur tiešām nav nekā perversa un piedauzīga :)


jācer vienīgi, ka grimstot aizvien dziļāk literārās izvirtībās, man pietiks laika arī mācībām priekš pāris noslēguma darbiem un exāmena ekonomikā.

man liekas, ka es sāku saprast fanātiskos kristiešus, kas gaida uz pastaro dienu un Tā Kunga augšāmcelšanos - it couldn't be that bad on the other side. bet manuprāt tā ir nolemtība, kas dzen viņus izmisumā, ka pat nāves stunda nav mūsu rokās.

es iemīlos pavasarī .

"don't worry about the people in your past; there's a reason they didn't make it to your future."

esot slimai, ironiskā kārtā, labākais laikam ir tas, ka men tiešām negribas nekur iet. atskaitot klepu, nespēju aizmigt un galvas reiboņus, kad pamosties, nemaz nerunājot par absolūto nīkulību, kas izpaužas tajā ka vnk nespēj neko daudz paveikt - slimošana ir visnotaļ patīkama procedūra, ar ko liekas, ka nodarbošos pat līdz pirmdienai. tagad jau daudz maz no galvas zinu, cikos ko rāda pa televīzoru, esmu izlasījusi grāmatiņu un vakar ķēros pie nākošās. savas lietderības koeficenta celšanai varu pievietnot informātikas grāmatas pirmās nodaļas izlasīšanu un testa izpildi - izrādās, ka driver latviski tūlkojas kā dzinis. biju visnotaļ sajūsmā.
smieklīgi - aizejot pie ārsta šodien no rīta un paziņojot, ka pēc nedēļas ilgas ārstēšanās klepus, kaut arī samazinājies, vēljoprojām nav pārgājis, viņa paskatījās uz mani ar tādu pētošu aci un izrakstīja nākošās zāles 8 latu vērtībā - atšķirība vien tajā, ka iepriekšējā bija septiņas tabletes - jaunajās tikai trīs. vai tas gadījumā nevarētu graut manu organismu vairāk nekā slimība kā tāda ? ak jā - divu klepošanas nedēļu laikā liekas būšu uztrennējusi presīti.

patiesībā viss mēreni sūkā - diemžēl es neesmu džeks, tākā bauda no tā maza.

kāds negrib atvest apelsīnus ?

- we can be lovers to night, and enemies tomorrow, if you wish so, my love.
- you are bloody practical, aren't you ?
- thats my profession.

man ir bail no tiem melnajiem kokiem, kas sašķel manas apsolītās debesis tūkstošos mazos gabaliņos.

cik gan bieži mēs dzirdam uzaicinājumu pārkāpt mūsu robežas ?

tad nu drīz man liekas, vairs nebūs nekādu robežu, ko pārkpt ... (iespējams ka izzudīs pat jēdziens kā mrobeža, kas nesaistītos ar politisko karti)

kad visa ir gana, tad gribētos, lai tā visa ir mazāk, lai vismaz būut kaut kas pēc kā vēl tiekties.

tas laikam izskaidro, kāpēc, pat dievi nav pasargāti no garlaicības.

Daudz laimes Dzimšanas dienā, Agnes :)

*šoreiz īsi un lakoniski*

aizdegšanās vel nonozīmē nodzišanu par spīti tam, ka viss ir pārejošs.

vajadzētu iet skalot matus no krāsas, bet kaķis tik mierīgi guļ klēpī ...

it still hurts - luckily it's not my life thats doing that to me.

es mēdzu rakstīt. dažkārt to darot iedomājos par cilvēku, ko sen neesmu redzējusi, vai ārkārtīgi vēlos sastapt. Būtu jauki, ja man būtu vairāk attaisnojošs iemesls viņam piezvanīt, vai vienkārši uzpeldēt viņa ikdienas rutīnā, bet tā parasti nav. Tāpēc es rakstu. Iekāpju troleibusā, cerot, ka nebūs jākāpj ārā pārāk ātri, izvelku mobīlo no kabatas un visdziļākajā vienkāršībā rakstu par to, ko redzu, vai domāju - parasti niekus, jo tie aizķeras vislabāk un varbūt mazliet paskaidro mani pašu. būtu smieklīgi cerēt, ka šis cilvēks kaut reizi vēl iedomājas par mani, vai par to cik vienkārši un patīkami bija sēdēt vienam otra sabiedrībā un pļāpāt. Tas nav svarīgi. tas bija sen un šobrīd no tā nav palicis pāri pat tik daudz cik vāja atblāzma manās atmiņās, bet braucot pāri Zemitānu tiltam es domāju tieši par viņu un to ka sen nav redzētas un ka vēl senāk viņš solīja iedzert kafiju mazliet nepiespiestā atmosfērā. smieklīgi, cik gan ļoti man patīk atcerēties vecus solījumus. manis sacerātā sms nav pārāk gara, lai nebūtu uzmacīga un beigās uzdod tikai vienu jautājumu, lai neliktos, ka mirstu no ziņkārības. Katalogā es atrodu vārdu un ceru, ka nummurs nav mainīts. spriežot pēc atskaites uz ko bija jāpagaida, nummurs vēl jo projām ir tas pats. tas labi.
nav jau tā, ka es tiešām domātu, ka viņš man atbildēs, vai ka viņa tas būtu jādara. bet es tomēr gaidu. pēc stundas man nākas netikai apzināties, bet arī saprast, ka varbūt viņš nemaz neatbildēs. tas mazliet nomierina un tomēr liek justies skumji. liekas, ka ir pienācis laiks atvadīties arī no atmiņām.

my life has stuck somewhere between pages of an old book. literary.

maybe it's just me, who can't see a masterpiece, in front of her eyes, when she is reading one.

viss sākās ar to, ka ceturdien dzerot kokteilīšus Orange bārā, ap 12.00 tur ieveļas vesels bars ar Dzirniešiem, kas smejas, dzer un DEJO. jutos aizskarta līdz sirds dziļumiem tik ļoti, ka vakar par savu pēdējo naudu (tb - man nākošās divas dienas jādzīvo par vienu latu un liekas, ka tas izslēdz manu dalību jebkādos Paula dziedāšanas svētkos no rīta līdz vakar, kur nav barošana (maucība <<)) nopirku biļeti uz Laiks dejot improvizācijām un skicēm. Un ziniet - man liekas, ka bija tā vērts.
Uzstājās gan provesionāļi, gan amatieri, gan vnk improvizētāji.
Publikas iesildīšana bija uzticēta krievalodīgajiem ar trīs skicēm - "Poet i evo muza". man liekas, ka publika bija līka, no skata, kā viens noaudzis vecis stāv zāles vidū un ar sirdi un dvēseli stāsta par savi kā dzejnieku, un ap viņu tai pat laikā lokās tāda meitenīte ar lielām acīm un apbrīnas pilnu skatienu. Pardon - nevis lokās, bet karājas uz viņa. Laikam jau lieki teikt, ka Krievu mentalitāte ir radīta priekš skatuves un tas tiešām pavelk.
tālāk sekoja dažādi deju priekšnesumi par dažādām tēmām un noskaņām - pārsvarā īstenībā prieks par līmeni, jo pazīstot dejotājus, parasti tā vien ir, ka priekš mazas publikas censties nav vērts, bet tur bija redzama atdeve.
ārkārtīgi spilgts skats - metene zāles vidū, viena. Gaisma krīt no aizmugures viņai. Dziesma ir kaut kas par uguni un augšanu, bet viņa dejo tā itkā sadegs, ja kaut uz brīdi apstāsies. laikam galvenais šai spēlē bija neiziet no gaismas, lai nepazaudētu savu ēnu.
Nu un protams - vakaru noslēdz neviens cits kā "Dzirnas", bet nevis pieaugušo grupa, bet gan mazās meitenītes. Tiek veltītas desmit minūtes skatuves ierīkošanai, tiek paziņots, ka rezišors un horeogrāfs šim visam, topošajam, ir neviens cits kā izcilais [bla bla] no itālijas, kurš dīvainā kārtā sēž tieši aiz manis un es atceros, ka arī man ir bijis tas gods baudīt divas līdz trīs studas pie viņa.
neko pielikt ne atņemt - iestudējums bija perfekti noslīpēts. jāatdzīst gan ka tā bija vairāk locīšanās ap benķiem, bet ņemot vērā zāles izmērus, prieks, ka bija iespēja to vērot.

es gan nezini, cik daudz no jums ir bijuši uz mopietnu dejas izrādi, bet salīdzinājums varētu būt tāds: ka lielie koncerti ir līdzīgi milzīgam teātrim kur uz milzīgas skatuves spēlē daudz aktieru, bet šādas skices un im provizācijas līdzinās vairāk intīmam dzejas vakaram.

šogad mums visiem paliek 18 bļe ... šis jau ir otrais tusiņš šogad ...