sēžam jūras krastā, kāpas galā, un vērojam peizāžu (tas varētu būt mazliet pirms astoņiem, jūra mierīga, un mēs esam gandrīz vienīgie cilvēki visā pludmalē):

es - varētu iet ...
morgot - hmmm
es - lai gan, man tā pat nav kur steigties.

tā nu mēs sēžam klusēdami un vērojam kā saule lēnām krīt jūrā.

noskatījāmies saulrietu, nokavējām vilcienu, stundu sēdējām stacijā kamēr sagaidījām nākošo - un te nu es esmu, mājās, ar atmiņām par vienu nesteidzīgu momentu :)

bet laikam jau, ka man veicas - tiko izdevās vērot salūtu tieši aiz manas istabas logiem.

kā sniegpulkstenītes zied . neviens jau nesaka, ka tām ir viegli, bet paliek vieglāk.

Šo sestdien talka pie manis Carnikavā.

jā, pieņemu, ka šašliku cepšana un alus ir gana neizbēgama pasākuma sastāvdaļa. :)

agrāk mēs bijām jauni un mums bija potenciāls - tagad viss potenciāls ir pārvērties skarbā realitātē.

nu nespējam mēs uztaisīt kārtīgus darbiņus :(

To improve Digitaka, you only have to give the following links to your friends or post them in your blog. Each different click will improve Digitaka!

http://digitaka.myminicity.com

esmu iestigusi internet spēlēs .


>_

http://zanete.mybrute.com

come and fight :D

ar nedēļu ir par maz.
kaut arī man bija brīvlaiks, sajūta tāda it kā brīvdienu vispār nebūtu bijis. man vajag vismaz vēl vienu nedēļu.

es šodien ciešu .

lidot dambo iemācījās piedzeroties.

un ko no tā mācās bērni - dzērumā mēs spējam iemācīties neaprakstāmas lietas, kas spēs mūs padarīt slavenus un bagātus.

ja tā izskatās vieta, kas pamesta tikai pirms 10 gadiem, tad kā jāizskatās pilsētai pēc atomkara, kas pamesta vismaz 50 - 100 gadus ? un pēc atomkara, ja tiešām būs pagājuši 100 gadi, cik būs tādu, kas mācēs teikt, ka šī vieta pamesta atomkara laikā ?

izlasīju Alķīmiķi - 1 no 10.

man tiešām žēl, ka es to darīju.

tātad:

grāmata bija pēdējais sūds (atvainojos par rupjību). Viņa ir nevien literāri nebaudāma stila dēļ, bet arī neticami demagoģiska, tādejādi atgādinot PSRS laika mācibu grāmatas. Iz sērijas, atnāca gudrais vīrs un iemācīja man kā pareizi dzīvot. Riebjas tādas grāmatas.

troleibusā iekāpj kontrole.
visus pārbauda un tomēr atrod vienu pieklājīga izskata sievieti bez biļetes.
tā vietā, lai klusi visu atrisinātu radušos situāciju, dāmas no kontroles (kas ģērbušās dārgos ādas mēteļos un kažokos) sāk skaļi pa visu troleibusu strostēt naba sievieti, kas iespējams saņem kaut kādu minimālo algu un mājās audzina 5gadīgu sīko, un nevis vnk bļaut pa visu trasportu, par to, kas par necieņu, un ka tā nedrīkst, bet gan piecstāvīgiem vārdiem.

un te nu viss pārējie pasažieri, kas ir bijuši prātīgi pilsoņi un nopirkuši biļetes, tagad ir spiesti to visu klausīties. un kas ir pats stulbākais, neizskatās ka kaut viens gribētu iet palīgā godīgajām kontrolierēm, kuras nav spējīgas piedzīt naudu no ļaunās, ļaunās bezbiļetnieces. tā vien izskatās, ka viņi paši labrāt būtu braukuši bez biļetes ja vien nebūtu bijis bail no augstāk minētajām bargajām kundzēm dārgos mēteļos.

interesanti - kāpēc nav uzsāktas pretatkarības kampaņas pret sexu kā tādu ?

gribēju salikt puzli.
nocēlu kasti no plaukta, atvēru vaļā, izņēmu ārā daļu no saliktās maliņas, sāku jau meklēt klāt derīgos gabaliņus ...
... ieraudzīju kaķi, sapratu, ka tas nebūs ātri, kaķis noteikti traucēs (tas nekas, ka istabas durvis ir aiztaisāmas), nolēmu, ka man nav apņēmības un rūpīgi saliku visu atpakaļ kastē.


cik viegli gan mēs atmetam ar roku idejām un vēlmēm saskaroties ar dažādiem mainīgajiem.

- ko vēlas tie, kuriem viss ir ?
- lai viņiem nekā nebūtu.
- bet tie kuriem nekā nav?
- lai pienāktu brīdis, kad viņi varētu to vēlēties.


un kur esam mēs ?

dievs ir apstākļu kopums.

gribējās pateikt kaut ko par pavasari, bet vienūgais kas nāca prātā ir patiesība par laika neesamību un plāniem, kas ir nokavēti defaltā.

un tad jau viss ir daudz maz vienalga.

kas notiek pēc laimīgajām beigām?
vai princese tiešām dzīvo laimīgi mūžīgi mūžos, vai arī pēc pieciem gadiem nāk apskaidrība, ka tas dranķis, kas viņu izglāba no pūķa ir un paliek dranķīs, bet tākā viņa nu ir trīs bērnu māte, pamest to vairs nevar.
vai filmās, kur divi cilvēki beidzot satiekas/iemīlas/aprecas ?

kapēc neviens nekad nestāsta visus tos stāstus pēc "laimīgajām beigām", kad mīlestība beidzas ?

nevar būt, ka mēs pārdzīvosim Žetonvakaru O_o