visssmieklīgākās idejas laikam nāk prātā naktīs, kad nespēj aizmigt - tad tu sāc domāt par mazbudžeta filmām, kur sieviete 18gs kleitā jāj kā vīrietis (atceroties, kā noberžas kājas pret sedliem, pat tad, kad kājās ir vismaz pusgarās bikses, negribas domāt, cik ļoti tam vajadzētu sāpēt), vai par darbiem, kuros autori, cenošities paspilgtināt savu gara darbu epitetus, saka, ka varēja saost asinis, kas gan fiziski nav iespējams (asinīm nav smaržas, netišām tu aizdomājies par kleitu piegrieznēm, un ka varbūt vajadzētu beigt slinkot un pašai čerties pie šķērām un adatas negaidot uz šuimašīnu - izmisuma brīžos taču netas vien ir darīts (bet izmisuma brīdis vēl nav pienācis), netīšām sāc analizēt darbus un iegrimt nenozīmīgās personāžu rakstura iemzīmēs, vai sāc izvērst diskusiju ar sevi, par attiecīgās pasaules problemātiku un vispārējo iespējamību - un tad, tad tu saproti, ka ir pakaļā, jo klepojot aizmigt nav iespējams, bet izvirzītā problemātika, jeb tēma, pati par sevi jau ir gana apsurda, lai vēl censtos tajā meklēt kaut mazumiņu loģikas.