Šis rudenis ir pagājis vienā braukāšanā, vismaz man pašai tāda sajūta ir radusies. Tad nu lēnām tiekot cauri un pāri savai pēc LARP/LAPRcon depresijai esmu nolēmusi padalīties ar diviem interesantākajiem pasākumiem, kur sanācis piedalīties: LARP "2027 - life after capitalism" un "Grenselandet" LARP festivāls.

2027

Spēle, kā jau vēsta nosaukums, bija par kapitālisma sabrukumu un jaunas civilizācijas veidošanu, komūnu, kas nolēmusi, ka sociālisms is the way to go. Spēle notika oktobra sākumā Zviedrijas vidienē.
Pirms spēles es tiku iedalīta grupā, kuras mērķis bija celt un pilnveidot sociālo sistēmu (izvēlētais novirziens bija Sindikālisms)komūnā (vismaz es to tā biju sapratusi), kā rezultātā, es secināju, ka pastāv sīka problēma - par sociālismu es zinu tikai tik daudz, ka tas strādā teorijā, bet sūkā praksē. Apzinoties to, cik maz es patiesībā zinu, bija kind of fun, jo tas deva man motivāciju pavadīt divas dienas bibliotēkā izpētot šo jautājumu. Funny, bija tai brīdī, kad sapratu, ka grāmatnīcās latviešu valodā par to nekas nav atrodams, un arī bibliotēkās vienīgie pieejamie materiāli ir no 20.gs. sākuma un vidus, ko uz mājām neviens man netaisās dot. Šai ziņā mani visnotaļ pārsteidz analītisku materiālu trūkums, vai tas ir tāpēc ka savā ziņā šī vēstures daļa ir vēl pārāk svaiga mūsu apziņās, lai vēsturnieki spētu par to rakstīt objaktīvi ?

Vēl pirms spēles noritēja tēla veidošanas process, kura rezultātā tapa Hanna. Hanna bija medicīnas studente, no finansiāli visnotaļ labi situētas ģimenes, konservatīva savos uzskatos par sexu un vīriešiem, absolūti lojāla pret ģimeni un aktīvi iesaistās studentu apvienību darbā par vienlīdzību. Vairāk teorētiķe nekā praktiķe.

Spēles norise:

Spēles sākumā es biju piecu cilvēku grupā, kurai bija kopā jāizbēg no Helsinkiem. Mēs pavadījām trīs stundas kopā veidojot savu stāstu: kas mēs esam, kā iepazināmies, ko kopā esam darījuši. Kā rezultātā sanāca, ka es esmu stāsta vidū, kā tikšanās punkts. Ap mani bija mana labākā draudzene Elli, kas bija apmaiņas studente no Zviedrijas, Groens, kas bija sens viņas draugs, Mani, kas arī aktīvi iesaistījās stundetu apvienību darbā un viņas brālēns Arri, kas pievienojās mums vēlāk, bet izveda mūs no Helsinkiem. Fiziski mēs bijām visnotaļ internacionāla grupa, kur vienīgais īstais soms bija Arri.
Sākumā mēs izveidojām savas attiecības, kā iepazināmies, kas esam, kas vienam otrā patīk, un tālāk ķērāmies klāt sižeta līnijai, kas mums bija jāizspēlē. Mūsu stāsts vijās cauri ekonomiskajam sabrukumam Somijā, protesta akcijām un iziešanām ielās, un kā galu rezultātā mēs bēgam no Helsinkiem, jo tur vnk vairs nav droši (un mēs bijām savārījuši pamatīgus sūdus). Visvairāk mani šai procesā fascinēja protesta akcijas izspēle - mēs bijām sadevušies cieši rokās un pretī esošie "policisti" centās izjaukt mūsu ierindu fiziski cenšoties pārraut mūsu tvērienus. Tas bija ārkārtīgi emocionāls brīdis, kas Hannu pavadīja arī visu atlikušo spēli.

Kad bijām izspēlējuši bēgšanu no Helsinkiem, tālāk sekoja "ilgais ceļš kāpās". No Helsinkiem mēs izbēgām 2018.gadā (spēles laiks), bet hipiju komūnā (Magistrale, man liekas tāds bija nosukums), mums bija jānonāk 2026. gadā. Spēle paredzēja fizisku pārvietošanos no vietas uz vietu, kas mūsu gadījumā nozīmēja divas stundas mašīnā, trīs stundas "fašistu fermā" kuru laikā mums bija jāizspēlē un jāvienojas, kas notiek ar mums kā grugu un kā individuāliem tēliem no 2018.-2026. gadam. Šī daļa bija visnotaļ vāja. Bija grūti spēlēt un ko izrunāt mašīnā, bet vēl grūtāk to bija darīt fermā, kur bijām pielikti pie fiziska darba celt toaleti. Tas viss izvērtās, ka desmit gadus esam klaiņojuši apkārt, laiku pa laikam apmetoties šur tur uz ilgāku laiku, bet vispār turoties kopā. Šādā ziņā man time travel spēlēs besī, it īpaši ja ir jāizspēlē sociālas izmaiņas, kur attiecību veidošana un pārdzīvojumi tomēr prasa laiku.

2026.gadā mēs ierodamies komunā, kurā mūs sagaida ar atplestām rokām bars "hipiju". Mēs esam imigranti no austrumiem, kas mērojuši garo ceļu no Helsinkiem līdz Zviedrijas vidienei, kur mums beidzot būtu jābūt drošībā. Šajā posmā mums daudz maz būtu jāpārceļas uz grupām, kurās mēs bijām paredzēti idialoģiski, kas manā gadījumā bija Sindikālisti, bet mēs secinājām, ka tiek vienkārši tas nebūs. Pirmajā vakarā izklaidējāmies atspēlējot maksimāli psiholoģiski traumētus piecus cilvēkus, kas nespēj iedomāties būt projām viens no otra un tas bija kind of fun, jo tiko kā mēs ieradāmies tika izveidots milzīgs draudzības aplis, kur katram bija jāsniedz maza prezentācija par sevi, un kad tika līdz mums, es secināju, ka this is so not gona work. Spēles ziņā mēs bijām antisociāli un bailīgi, kas beidzās ar to, ka es divos teikumos pateicu par mums visu, ko vēlējos, un pasūtīju visus pārējos komūnas mēģinājumus mūs maksimāli ātrāk integrēt sabiedrībā, kas kind of nozīmēja to, ka mēs tiktu atšķirti viens no otra visnotaļ fiziskā veidā.

Komūna bija tā spēles daļā kurā es biju visnotaļ vīlusies - tas bija perfektais nobeigums. Jums ir bijis visnotaļ sūdīgi, bet takad viss būs kārtībā - tas būtu bijis fun spēles beigās, bet nonākt tur spēles pirmās dienas vakarā bija par ātru. Es biju plānojusi spēleties ar komūnas celtniecību, sistēmu veidošanu, sociālisma ieviešanu, bet tas viss tur jau bija un man bija garlaicīgi. Kā tēlām man vairs nebija kur attīstīties un ko darīt. Kamēr citi gari un plaši atspēlēja to, kā dzīve pirms komūnas viņus ir traumējusi, vai stāstu par milzīgās ģimenes izveidi (tas bija dīvains blobs), vai vēl citas lietas, mans stāsts bija gandrīz beidzies.
Kā arī mani kaitināja tas, kā idilliskā sociālisma sistēma bija izvērtusies. Viena meitene to īsos vārdos raksturoja kā: "You went to an utopian larp about socialism, and it turned you capitalist".
Ja ir interese var iečekot Parecon - http://www.zcommunications.org/topics/parecon/
Spēles ziņā tas nozīmēja, ka mēs (visi uzvietas esošies spēlētāji) burtiski pavadījām divas stundas diskutējot par to, ka ir jāizmazgā grīda, lemjot kas to darīt, kad to darīs, kas to pārraudzīs utm utml tā vietās lai fiksi saorganizētos un izmazgātu grīdu. Kā jau teicu - kaitinoši.

Kopumā man bija prieks piedalīties un būt tur. Pati priekš sevis atklāju vegānu pārtiku, jo nearko citu mūs tur nebaroja.

Grenselandet - http://www.grenselandet.net/

Pagājušo nedēļ bija lieliska iespēja piedalīties norvēģu cabinetspēļu festivālā Grenselandet, kas tagad norit jau trešo gadu, bet šis bija rekordgads, ar ārkārtīgi daudz ārzemniekiem, tai skaitā arī mani.
Kabinetspēles šai izpratnē ir laika un vietas formāts - spēles, kas iet apmēram 4 stundas ar visu pirms spēles sagatavošanos un var tikt spēlētas telpās. Spēļu izmēri bija no 3 līdz 30 vienā spēlē. Pilns spēļu saraksts un apraksts ir redzams mājas lapa - šeit mēģināšu īsumā pastāstīt par tām trīs, kurās man sanāca piedalīties.

Mom, dad and Sophie bija spēle, kas apskatīja ģimenes šķiršanos. Spēlē bija 3 spēlētāji: mamma, tētis un 12 gadus vecā Sofija, ko sanāca spēlēt man. Visnotaļ depresīvs gabals, kurā man bija jāsēž cauri procesam, kurā divi pieauguši cilvēki strīdās ārpus jebkādas loģikas robežām. Spēle ļoti atsauca atmiņā to kā mani vecāki sķīrās un savā ziņā lika būt priecīgai, ka man to nekad nenācās dzirdēt klātienē. Spēli vēl šausmīgāku padarīja tas, ka man bija pēc katrs bezjēdzīgā strīdus raunda jānosaka uzvarētājs dodos punktus.
Kā man izskaidroja vēlāk šādas spēles tiek būvētas un un priekš negatīvām emocijām, kas liek tev stāties pretīm visam, kas tev liek justies apdraudētam. Un tai pat laikā, ar ko man nepaveicās, šāda veida spēles ir vairāk paredzētas pazīstamiem cilvēkiem, nevis trīs svešiniekiem.

Retropolis - šai spēlē scenogrāfija tika atdzīvināta liekot cilvēkiem būt par skatuves inventāru. Piemēram ir aina, kur spēlē Tēvs un Dēls, visi pārējie spēlē iesaistītie spēlētāji, kas nav Tēvs un Dēls, tēlo istabu ap viņiem, esot krēsli, galds, logs, durvis utt. Kas bija ārkārtīgi mulsinošo, bija ārkārtīgi grūti sekot līdzi izmaiņām un atcerēties kurš ir kura mēbele, it īpaši, ja spēlētāji kļūst par mēbelēm tava dialoga vidū. Bet tai pat laikā tas bija veids, kā pilsēta/telpa fiziski varēja ietekmēt tēlu darbību - piemēram durvīm bija tiesības izvēlēties neatvērties, vai ventilātors varēja uzkrist tev virsū, what was kind of fun, lai gan bija grūti saprast kas tieši tev krīt virsū, jo atrodoties uz skatuves starp visiem "objektiem" atcerēties, kurš bija kurš bija sarežģīti.Spēle ļoti cītīgi strādāja ar skatuves režiju, nevis pašiem tēliem, kuriem vajadzēja būt stipri over the top.

This is how or destinies meet - bija spēle, kas mums bija jārada pašiem. Kas gan bija labi, ka GM nedeva mums pilnīgu vaļu, mums bija dots Sci.fi pasaule, bet kāda, mēs varējām izvēlēties paši pēc trīs parametriem - vai ir augsts attīstības līmenis, vai ir citplanētieši, cik organizēta ir sabiedrība. Tālāk mēs no lapiņām izvilkām, kas būs mūsu tēli pēc statusa/amata un visbeidzot, kas ir emocija/mērķis ar ko mēs spēlējam. Man sanāca izsitējs, kas spēlē uz naidu. Tad kad mēs trīs stundās bijām beiguši radīt sevi, pasauli ap sevi un mūsu visnotaļ sarežģītās attiecības vienam ar otru, mēs stundas laikā izspēlējām, to kā deviņos mēnešos mēs sniedzamies pēc kaut kāda personiskā atrisinājuma, kas manā gadījumā bija atriebība, kuras rezultātā es vēlējos nogalināt. Enivei mans konkrētais stāsts bija ārkārtīgi sarežģīts un nav gluži izklāstāms rakstveidā. Šī kāreiz būtu tā spēle, ko labprāt mēģinātu novadīt Latvijā :)

Tad vēl paralēli visām spēlēm uzdūros grāmatai "Ethical slut", kas papildināja manas zināšanas par open relationship, nemaz nerunājot par cilvēkiem, ko esmu satikusi un kas to piekopj, bet mans viedoklis šai jautājumā nav līdz galam formulējies, zo par to šoreiz nerakstīšu.