Grenselandet - http://www.grenselandet.net/

Pagājušo nedēļ bija lieliska iespēja piedalīties norvēģu cabinetspēļu festivālā Grenselandet, kas tagad norit jau trešo gadu, bet šis bija rekordgads, ar ārkārtīgi daudz ārzemniekiem, tai skaitā arī mani.
Kabinetspēles šai izpratnē ir laika un vietas formāts - spēles, kas iet apmēram 4 stundas ar visu pirms spēles sagatavošanos un var tikt spēlētas telpās. Spēļu izmēri bija no 3 līdz 30 vienā spēlē. Pilns spēļu saraksts un apraksts ir redzams mājas lapa - šeit mēģināšu īsumā pastāstīt par tām trīs, kurās man sanāca piedalīties.

Mom, dad and Sophie bija spēle, kas apskatīja ģimenes šķiršanos. Spēlē bija 3 spēlētāji: mamma, tētis un 12 gadus vecā Sofija, ko sanāca spēlēt man. Visnotaļ depresīvs gabals, kurā man bija jāsēž cauri procesam, kurā divi pieauguši cilvēki strīdās ārpus jebkādas loģikas robežām. Spēle ļoti atsauca atmiņā to kā mani vecāki sķīrās un savā ziņā lika būt priecīgai, ka man to nekad nenācās dzirdēt klātienē. Spēli vēl šausmīgāku padarīja tas, ka man bija pēc katrs bezjēdzīgā strīdus raunda jānosaka uzvarētājs dodos punktus.
Kā man izskaidroja vēlāk šādas spēles tiek būvētas un un priekš negatīvām emocijām, kas liek tev stāties pretīm visam, kas tev liek justies apdraudētam. Un tai pat laikā, ar ko man nepaveicās, šāda veida spēles ir vairāk paredzētas pazīstamiem cilvēkiem, nevis trīs svešiniekiem.

Retropolis - šai spēlē scenogrāfija tika atdzīvināta liekot cilvēkiem būt par skatuves inventāru. Piemēram ir aina, kur spēlē Tēvs un Dēls, visi pārējie spēlē iesaistītie spēlētāji, kas nav Tēvs un Dēls, tēlo istabu ap viņiem, esot krēsli, galds, logs, durvis utt. Kas bija ārkārtīgi mulsinošo, bija ārkārtīgi grūti sekot līdzi izmaiņām un atcerēties kurš ir kura mēbele, it īpaši, ja spēlētāji kļūst par mēbelēm tava dialoga vidū. Bet tai pat laikā tas bija veids, kā pilsēta/telpa fiziski varēja ietekmēt tēlu darbību - piemēram durvīm bija tiesības izvēlēties neatvērties, vai ventilātors varēja uzkrist tev virsū, what was kind of fun, lai gan bija grūti saprast kas tieši tev krīt virsū, jo atrodoties uz skatuves starp visiem "objektiem" atcerēties, kurš bija kurš bija sarežģīti.Spēle ļoti cītīgi strādāja ar skatuves režiju, nevis pašiem tēliem, kuriem vajadzēja būt stipri over the top.

This is how or destinies meet - bija spēle, kas mums bija jārada pašiem. Kas gan bija labi, ka GM nedeva mums pilnīgu vaļu, mums bija dots Sci.fi pasaule, bet kāda, mēs varējām izvēlēties paši pēc trīs parametriem - vai ir augsts attīstības līmenis, vai ir citplanētieši, cik organizēta ir sabiedrība. Tālāk mēs no lapiņām izvilkām, kas būs mūsu tēli pēc statusa/amata un visbeidzot, kas ir emocija/mērķis ar ko mēs spēlējam. Man sanāca izsitējs, kas spēlē uz naidu. Tad kad mēs trīs stundās bijām beiguši radīt sevi, pasauli ap sevi un mūsu visnotaļ sarežģītās attiecības vienam ar otru, mēs stundas laikā izspēlējām, to kā deviņos mēnešos mēs sniedzamies pēc kaut kāda personiskā atrisinājuma, kas manā gadījumā bija atriebība, kuras rezultātā es vēlējos nogalināt. Enivei mans konkrētais stāsts bija ārkārtīgi sarežģīts un nav gluži izklāstāms rakstveidā. Šī kāreiz būtu tā spēle, ko labprāt mēģinātu novadīt Latvijā :)

Tad vēl paralēli visām spēlēm uzdūros grāmatai "Ethical slut", kas papildināja manas zināšanas par open relationship, nemaz nerunājot par cilvēkiem, ko esmu satikusi un kas to piekopj, bet mans viedoklis šai jautājumā nav līdz galam formulējies, zo par to šoreiz nerakstīšu.