nafig skatīties uz visādiem pidariem, kuri ne valentīn ne arī kādā citā dienā jēdz sapakot pārsteigumus.
man kaut kā pēdējo 2 gadu laikā dāvanas tiek pasniegtas celofāna maisiņā. pa tiešo piegāde no veikala. tikpat labi es varētu izsaukt kurjeru un iedot viņam pa virsu vēl naudiņu par to, ka sejā cauri visam suņa darbam ir cilvēcīgs smaids.
tā lūk, jābrauc ka labāk uz Tallinu sajust vēja pieskāriens

traucoties pa sadalošajām joslām no vienas uz citu, apejot tumsā neizteiksmīgus automašīnu apveidus un atkal triecot jaudu līdz grīdai aizlienētajā zelta zvērā, sajūta, ka dzīvo. varbūt, ka pēdējo reizi, bet mēs visi dzīvojam pēdējo reizi, vai ne tā?

sejā iesitās blakussēdētāja cigaretes dūmi un saproti, ka tev ir spārni, kaut arī mugura iespiesta dziļi sēdeklī. un ja es gribēšu, tad es to izbeigšu, jo manās rokās tagad ir mana un arī tava dzīvība, draudziņ :)

tu varēsi turēt savu mazo mugurā duramo duncīti rokās, bet es uz tevi skatīšos caur debesīm un neviens neviens arī tu nekad man nepieskārsies

xxxxxxxxxxxxxxxxx