traucoties pa sadalošajām joslām no vienas uz citu, apejot tumsā neizteiksmīgus automašīnu apveidus un atkal triecot jaudu līdz grīdai aizlienētajā zelta zvērā, sajūta, ka dzīvo. varbūt, ka pēdējo reizi, bet mēs visi dzīvojam pēdējo reizi, vai ne tā?

sejā iesitās blakussēdētāja cigaretes dūmi un saproti, ka tev ir spārni, kaut arī mugura iespiesta dziļi sēdeklī. un ja es gribēšu, tad es to izbeigšu, jo manās rokās tagad ir mana un arī tava dzīvība, draudziņ :)

tu varēsi turēt savu mazo mugurā duramo duncīti rokās, bet es uz tevi skatīšos caur debesīm un neviens neviens arī tu nekad man nepieskārsies