strīpa blakus strīpai uz segas, neviens tās nekad nav skaitījis un neskaitīs. bet mazā meitene, kas sen atpakaļ sprauda uz smilgas meža zemenes un jau toreiz juta kaut ko sarežģītu virmojam apkārt, nekad tā īsti neizbaudīs īsto sajūtu mirklī tagadnē. tas viss nāks tikai pēc tam kā nostaļģija. kapēc pagātne ir tik spēcīga? nav nekā īpaša skatoties saulrietā, bet ir kaut kas īpašs tā bildēs, atmiņās, iedomās.