līgodamies aizsteberējis līdz logam, maksis nošņurkājās un nodomāja - "šī diena būs izdevusies!" pidžammas bikšu gumija bija kādu laiku jau pārplīsusi, tapēc viņš vienu bikšu malu pieturēja ar roku. varētu jau it kā mest ārā, taču šī bija īpaša makša draudzenes šūta flaneļa pidžamma, tapēc viņš jau kādu laiku aizgaiņāja prātojumus par ārā mešanu. viņam patiešām būtu grūti iedomāties, ka tik mīļa manta varētu kādreiz tikt ierakta starp dreiliņu sapuvušajām banānu mizām un norautām leļļu galvām.
plāns nebija vēl izdomāts, bet acis žilbināja spoža saule un tas vien liecināja par kaut ko ļoti labu. apveltīts ar tikpat spožām domām maksis aizšļūca uz virtuvi uzvārīt kafiju. kamēr tā purkščot tecēja no philips automāta, viņš šupoja kājas un lasija jaunākos Ldienas jaunumus vērdamies sava baltā macbooka pelēcīgajā monitorā.
dīvains saules stars ņēma un pēkšņi viņu apžilbināja. Tad atkal pazuda. Un tad atkal, vēl pie tam šūpodamies. kaut kas nebija labi ar saules staru, tā maksim likās un viņš nopurpinājis zem deguna pierausās kājās, lai palūrēta pa logu. vienā no pretējās mājas logiem zirgojās pretī babulis ar izspūrušiem matiem. maksis nevarēja attapties vai pasaule var būt tik sajukusi, ka 60 gadīgiem babuļiem vairs nav citu ko darīt kā kratīt spoguli viņa virzienā izkaroties līdz padusēm pa logu. Maksim bija skaidrs, ka šādi sievišķi mēdz mesties iekšā trolejbusā ar 20gadnieces sparu, katrā rokā turot pa lielam importa celofāna maisam , vēl viņš bija novērojis, ka babuļi pa pāriem sēž parkos uz soliņiem un met saboztus skatiesnu uz garāmgājēiem, skaļi kā sarunādamies savā starpā izmetot - vai tad to pupturi ar nevarēja noslēpt nevis rādīt visiem kā tāda četrus gadus veca ķēve. lūk, šis babulis laikam nebija īsti pie pilna prāta.
padomājis, pasmaidijis pie sevis maksis apsēdās un netraucēts turpināja lasīt.
viņš ļoti gribēja sev lielu suni, uz kura var gulēt, kuram var skatītes acīs, kurš ir baltā krāsā un kurš ir gudrs (..)