Cilvēces sākumos vīrieši un sivietes nav bijuši tādi kā šodien. Ir bijusi tikai viena būtne, neliela auguma un īsu kaklu, bet galvai bijušas divas sejas, kas skatījušās katra uz savu pusi. It kā divi cilvēki būtu saspiesti kopā ar mugurām un tiem būtu divi pretējie dzimumi, četras kājas un četras rokas.
Taču grieķu dievi bija greizsirdīgi. Tie uzskatīja, ka radība ar četrām rokām strādā pārāk labi. Ka divas uz pretējām pusēm vērstas sejas vienmēr nodrošināja modrību un neļāva nemanīti uzbrukt. Ka uz četrām kājām bija vieglāk nostāvēt un nostaigāt lielus gabalus. Un pats bīstamākais- šai divdzimumu būtnei nevajadzēja partneri, lai uz zemes vairotu sev līdzīgus.
Tad Zevs, Olimpa galvenais dievs, lēma: "Man ir plāns, kā šiem mirstīgajiem atņemt daļu viņu spēka."
Un ar zibens šķēpu pāršķēla radību divās daļās, radīdams vīrieti un sievieti. Tā zemes iedzīvotāju skaits strauji pieauga, bet cilvēka spēki kļuva vājāki. Cilvēki bija apjukuši, viņiem no jauna vajadzēja meklēt pazudušo otro pusi, no jauna piekļaut to sev klāt un šajā sakļāvienā atgūt bijušos spēkus un spēju pamanīt nodevību, atgūt izturību garos pārgājienos un pacietību smagos darbos. Apskāvienu, kurā divi cilvēki atkal kļūst par vienu, mēs saucam par seksu.