7 no rīta, pēc 11 darba stundām mēs ar L. devāmies ceļā ar tikko uzzīmētu plakātu stopošanai.. Plāns bija radies tikai kādas dažas stundas iepriekš, tādēļ bijām pilnīgi nesagatavots- salīdzinoši plāni saģērbušās, plānos, nepiemērotos apavos tādam dubļainam pasākumam..Bet pēc ļoti veiksmīgi pieveikta ceļa, bijām jau sapratušas, ka lietutiņš un mazliet vēsums mūsu entuziasmu nelauzīs.
Tā nu sanāca, ka es pirmo reizi mūža biju uz Superkausu. Bet tik sasodīti forši. Pusi laika pavadīju ar muti vaļā skatoties un priecājoties par lēcieniem, ātrumu, dinamiku.
Ļoti lielu daļu laika mēģināju iztēloties, kādas ir viņu emocijas braucienu laikā. Ko viņi domā, kā jūtas katru reizi, kad atraujas no zemes.. Kādas sajūtas pārņem, kad nokrīt un saprot, ka šajā reizē būs jāpaliek vienam no pēdējiem- pašpārmetumi un padošanās, vai cīņas spars un vēlme maksimāli pietuvoties konkurentiem, kas ir jau priekšā?

Lai vai kā, neatteiktos vēl ko tādu apmeklēt kādreiz :)

Brauciena dēļ sanāk arī, ka šobrīd negulēts jau vairāk kā 30 stundas. Bet nu jau saprotu, ka nedrīkst ķermeni tā izžmiegt līdz pēdējam, tādēļ taisos pie miera. :)