Mans noskaņojums pēdējā laikā ir ļoti nenosakāms.. Naivisma pilnā ticība cilvēku labestībai mijas ar riebumu un nicinājumu pret šo sugu.. Tik daudzas rīcības ir tik neizskaidrojami nekrietnas.. Bet tomēr, vienmēr gribas ticēt, ka tas nebija tā domāts, tas ir kādu traumu rezultāts, skatīsimies uz to saprotoši utt...No otras puses, gribās pašai sākt izturēties pret visiem tā, kā pasaulē pieņemts- bitching rullllzzzzz! Nu cik var būt tai jaukajai aitiņai, kas visiem smaida un izdabā?

Pagaidām joprojām svārstos, un zinu, lai nokristu "ļaunuma" pusē, ir jānotiek kam diži iespaidīgam, kas momentā manī izdzēsīs visas dzīvesprieka paliekas, bet pagaidām vēl cīnos.. un ir jau arī kādēļ. :)