pie gogoļu ielas baznīciņas pareizticīgo mācītājs ļoti kārtīgi iesvēta melnu lexusu. kaut kāds neērts skats

mans iekšējais žīds šodien šūs aizkarus no visām drēbēm, kas nav izturējušas pavasara vētīšanu, jo skrū jū audumu veikali, arī abarkhans tādiem apjomiem un cenām, kā man vajag, piedāvā tikai kaut kādu fui. sliktākajā variantā es pati arī maku "fui". labākajā- man atliks nopirkt krāšļus bumbuļus ar ko viņus atsiet un pieskaņotu lenti malu apdarināšanai, lai kaut kā to eklektiku censtos apvienot.

upd. jau dzirdēju vaidus par šo ieceri. nē, bet vismaz ir azarts paradīt, ka to var (???) arī smuki :D

 

nav daudzas lietas, kas iet kopā tik labi, kā pavasaris un viegls reibums. slinka, saulaina diena vērojot cilvēkus. labākais laiks- cilvēki agri pavasarī ir dikti apjukuši, kā nu lai tagad ģērbjas un tad sanāk tā kā vakar, nāk viens dubļonkā, cepurē un pūkainos zābīšos, kam pretī otrs čortos un sievu sitēja maikā spoguļsaulenes vidžīnādams. paši jau ar, ne jau bez apjukuma biju uzstiepusi kājās šortus, bēšus smilš tankzābakus, pelēkas tīkliņzeķes un flēšoju visus ar puspliku dibenu, biedrs caurejas krāsas velveta šortos ar neona maiku bija pamanāms jau pa gabalu, bet m'dāma paģiru mudināta bija visa spilgtā tirkīzā no kā pašai galva sāpēja + uzlikusi divus toņus tumšāku pūderi, kas bija labākā iedvesma jokiem, kas sevi neizsmēla pat stundu pēc viņas satikšanas. šmotku uzskaitījums kaut ko vēsta tikai zinot, ka tā jau latvijas pelēkie tīrradņi un, godīgi sakot man ar savu visu dubļu nokrāsas toņu garderobi, jau uzvilkt ko pilnīgi gaišu, ir kaut kas neparasts, nerunājot par plikumu rādīšanu. jaunkundze, savukārt nemēdz krāsoties. vienīgi biedrs ir lepns daltoniķis, tā kā ir bijušas arī reizes, kad redzēts dīvaināk uzcirties. secinājām, ka krāsas prasās un dikti raibas.
beigās attapāmies skatoties būdu mežā, kas bija katra santīma izniekojums, bet neko vairāk kā asiņainu popkornu smadzenēm arī negribējās. ejot mājās iesprūdām alus veikalā, nosprieda, ka no maisiņa tā ne visai, ar salmiņu izskatās smalkāk, izstaigājām brīvības ielu un paralēlās ielas zigzagā ar litrīgajiem kokteiļiem, gatavi ziedot savu piecīti poličiem, ļaujot uzstāties biedram ar vāji argumentētu runu par tiesību ierobežojumiem šajā jautājumā un to, kā viņš gandrīz uzrakstīja bakalaura darbu tālajā 2004 par šo tēmu. mājās atlūzām un pamodāmies šodienā ar pieklājīgi izniekotas vakardienas sajūtu. ir tik labi, ka var tik bezjēdzīgi pavadīt laiku laiku pa laikam.

negribu traģiski, komiski, vai melnikomēdiski. gribu laimīgi

izdzēru pudeli vīna. ar pusi. uzrakstīju žēlabainu apņemšanos izpētīt dzimtas vēsturi. līgojoties piespraud pie ledusskapja. pārņēma nepārvarams žēlums pret sevi. apēdu saldējumu no lauku krējuma. sāku domāt par dievu. sapratu, ka vajag čurāt un jau kādu stundu. tualetē, svētlaimīgi pacēlusi acis augšā ar pavadošo domu " laimei vajag tik maz" dabūju pa galvu ar nost atnākušu karnīzi.

šis atkal ļoti labi ilustrē visu manu dzīvi.

iešu mājās nikni pikta nemīlēta. gatavošu sev kaut ko siltu, kas pa visu kuņģi mīļi.

atšķirībā no pagājušā gada, kad jūtu nākam ārā kādu emocionālu šļuru, kas pretendē uz svarīgas šļuras statusu, nedaru neko, tikai vēroju un skatos, kur tā paliek, jo man vairs nav obligāti ar šo visu jāaplaimo arī ārējā pasaule.

pietrūkst spāņu valodas, šorīt to sapratu. jāatsāk mācīties.
gribētos izlasīt savu mīļāko grāmatu oriģinālvalodā.
gribētos spānijas tirgū parunāties par laikapstākļiem, kamēr iesver tomātus.
gribētos sulīgi un smaidīgi palamāties spāņu mātes vārdiem un visādi netiklīgi izrunāties. (tā reize, kad spāņu mamma itālijā mani nobēra ar maukas epitetiem minūtes divas no vietas, bet es tikai traki smaidīju pavērtu žokli un priecājos cik ekspresīvi, jo viņa kāra veļu uz blakus balkona, smaržoja pēc pastas ar parmazānu un viņai uz priekšauta bija tomātu pastas pleķis, bet izskatījas, kā izspļauta spāniete. nē, to es vienmēr atcerēšos)
kaut ko iemācīties tīri dēļ sevis iepriecināšanas sīkumos.

un, ja turpināšu strādāt gan pamatdarbā, gan pie citiem projektiem nemainot savu attieksmi, tad nekas jauks, dabisks un laimīgs no manis nesanāks. šitā mani var tērēt- vairāk jānorobežojas un jāsakārto lietas apkārt, jo ar haosu žonglēt cenšoties mazāk lažot prasa pārāk daudz iekšējo resursu.
viss jau labi, jeb pareizāk, nav slikti, bet žēl mīļā- viņš pie manis akal meklēs enerģiju un mieriņu, bet tur nekā, vienā dienā tur tukšs. liekas, ka vīriešiem tas labāk sanāk, nepārtērēt sevi.

jo vairāk ar kādu, jo vairāk iegrimstu sevī un noslēdzos apkārtējiem. kaut kā mana iekšējā pasaule no ārpuses ir aptaukojusies. kaut kā mēs to savienošanos nepareizi daram.

как мы

там ты

все мы

толко

нас не

вас не

опять

в
 порядке

/nospiests no kkā uz lapiņas/

megagiga iespēja. piekritu uz darbu uz kuru tagad atliek tikai pierunāt manu topošo priekšnieku. nepievērstu tam uzmanību, runā jau visādas muļķības, ja tas cilvēks nebūtu tāda autoritāte, kandidātu atlasītājs konkrētajai lietai un sev vien zināmu iemeslu pēc gatavs personīgi galvot par mani.šovakar jāsvin kamēr var, jo vienā variantā, mana pieredze maz runā par labu atbilstībai, otrā variantā man būs ļoti maz brīva laika, ja atbilde būs akceptējoša no viņa puses. jebkurā gadījumā jūtu, ka jāsāk kustēties ārā no komforta zonas.

tikko man jūsmīgi pārstāstīja kristus krustā sišanu un viņa mocības un tad novēlēja "priecīgas" lieldienas. dīvainie ļautiņi. ja es smaidīgi teiktu, ka, piemēram, pirms piecdesmit gadiem šajā laikā man omi mocīja, viņa vilka krustu un tad viņu pienagloja ļaujot nomirt un, ka tas man kalpojis par lielu mācību un atgādinājumu ikdienā, tad novēlētu jauku olu ripināšanu un pieteiktu daudz izšūpoties, domāju, ka mani uzskatītu par traku un emocionālajā reakcijā deformētu. vajadzēja troļļojot izkliegt nopakaļ"aizrijies ar savām pagānu tradīcijām","tu nepareizi dari reliģiju lieldienu laikā","

interesanti, ka viņš identificējas ar kristus ciešanām veidā, kas nav apkārtējiem nojaušams emocijās. stāstus par badu āfrikā un nošautiem civilajiem var izvēlēties pusdienu fonam, tāpat kā daudzi no mums, bet šeit neizprotama identificēšanas ar ciešanām notikumos, kas bez konkrētās popularizēšanas netiktu atšķirti no jebkura cita līdz mūsdienām saglabājušās mīta. nesaprotu tādu pieķeršanos detaļām, jo tie stāsti, kas apkopoti bībelē, imho ir tik vērti cik secinājumi, ko viņi liek izdarīt, respektīvi, viņi ir galveno domu paskaidrojoši cilvēkiem, kas dzīvoja tajā laikā un mūsdienām mēs varam paņemt tikai pašu domu, jo bez paskaidrojumiem un konteksta bībele daudzās vietās ir vājprāta apkopojums.