sapnī man bija melns bembis un es raudāju katru reizi, kad kāds iesēžoties uzteica par smuku mašīnu. raudāju, tā, ka acīs karsts un asaras no iekšejā kaktiņa birst. salons smaržoja kā jaunai un ar tām ķīmijām iztīrītai, no kā man slikta dūša metās.tā bija elle, ka es viņā biju kā ielīmētu, tā bija kā invaliditātes forma, jo varēja tikai nojaust, ka nepateikts ir viss pārējais par citām lietām manā dzīvē. caur un caur tā mašīnīte kā pretīgs simbols visam sapnim pāri.

tu pretīgā, riebīgā māksla. es tevi arī ienīstu.
tu cilvēks viss tāds palasies grāmatiņas, paraudi pie skaistas gleznas,apskaties maigu, smalku filmiņu no rīta, peldi idealizējot visu skaistu, cēlu un ar labu fona mūziku un šponk, smerdelīgā realitāte no aizmugures tikām nepamanīti pielavījusies, izčakarē ar uzviju, tā, ka neizpaliek neviena deva mērfija, karma saspolē dubļus sejā un sajonara.

The Lord is my Shephard I shall not Want -Psalm23:1

teica anna un devās cauri konditorejas nodaļai.

liekas, ka patīk strādāt. nu, pats process kā tāds.
mazāk brīva laika ļauj nogulsnēties liekiem cimperļiem un lielajām,personīgi nozīmīgajām lietām uzpeldēt augšā. šķiet, tas gan neattiecas uz cilvēkiem manā dzīvē- tos darbs nostumj kaut kur tāli, tāli. varbūt arī tikai aiz tā ir labi un tāpēc patīk, jo savādāk neko nekur nevar nostumt.

Some are born great,
Some achieve greatness,
Some have greatness thrust upon them
.....and then there are others (es, es, man!)

nepielūdzami zeme turpina griezties, laiks iet un pavisam drīz man tomēr būs jāiet un jāizmazgā tā sasodītā grīda.

šķietami, ka hārd kor vemšanas panākts bālums, pārsalšana ledainā dušā, saplēstas maikas uzvilkšana un apakšveļas ignorēšana rezultējas komplimentā pie dienišķās dārzeņu vitrīnas, domājot vai maigāk nāks augšā banāni vai arbūzs. izskatoties kā bohēma. fu, nu. bijušie biedri vienmēr jāsatiek šādi.

kaut kāds vēdera vīruss.fu.
agoniska nakts. viss tik pretīgs, tik pretīgs.

visas sievietes manā ģimenē ir tik ļoti stresainas un visu komandē, nemaz nav mierā un ar to vēl lepojas.
jānis teica, ka saistība ar mani, tas esot tikai laika jautājums.

biedrs saķēra galvu ieraudzījis, ka alkohols manā budžetā joprojām, kopš laikiem, kad cūciņkrāšana bija vienīgais naudas ieguves veids, un alohola pielietojuma top of mind bija kompreses, iet zem negaidītiem izdevumiem. paliku zem pārtikas.

novelc kokvilnas krekliņu, izmazgā kokvilnas krekliņu, uzvelc kokvilnas krekliņu. pateicoties ritenim, kā transportam uz darbu, ir iestājusies drausmīga rutīna apģērbā. labi, darbā pēc dušas ir 12 cm, zīmuļsvārki, kas mainās no melniem, uz brūniem, pie tumši ziliem, bet tā jau arī tikai sava veida ofisa forma. brīvdienām gribās pucēties tā, ka pārējiem jāprasa vai es traks. būtu vēl tikai laiks.

vakar skatījos pjaķigorska dokumentālās filmas fragmentu par idiotiem un baigi smējos, tad sapratu, ka tas par mani. darbiņā nevienam nevar teikt, jo man tomēr ir plāni saistībā ar izaugsmi, kur pašpasludināta mazgudrība par labu nenāk, bet tomēr, melotu, ja teiktu, ka neuzskatu sevi par labi audzinātu,maskētu un lieliski adaptējušos, bet tomēr idiotu. viņš lieliski norādija par šīs šķiras līmeņa viegli apmierināmajām vēlmēm, kas ir vienkārši lielisks apstiprinājums man pašai. viņš nekādā veidā idiotismu nesaistīja ar nespēju iegūt akadēmiskus sasniegumus vai lielisku karjeru, kaut vai dēļ tā, ka idiotisms ļauj rast motivāciju daudz vienkāršākās lietās un dažos veiksmīgos gadījumos izslēdz šaubas dēļ lietu apdomāšanas specifikas, ko pārvalda(vai tiešāk nepārvalda) konkrētais indivīds. viņš sniedza tik foršu izklāstu par to būtību, kas ļauj atšķirt idiotus mūsu starpā, ka esmu fascinēta un pagaidām mierīgi varu sevi tam pieskaitīt, kamēr/ja izaugšu. jāmeklē tā filma augšā.