| |
[Dec. 12th, 2014|04:02 pm] |
|
Esmu pasākusi, aiz neko darīt, no rītiem iet uz darbu pus h ātrāk. Brokastis jau ir biegušās, meitenes tīra restorānu, es uzvāru sev kafiju, iekārtojos mazajā ādas ( lēta dermantīna) divančikā un skatos Fake Britain. Šorīt stāstīja par ifõniem un tievēšanas tabletēm, kuras it kā esot 100% no augu valsts. Stāsts par to, ka bieži vien tie, kam kauns par savu svaru kaunās arī runāt par to, tāpēc pa kluso ībejā pasūta kaut kādas brīnum tabletes, kas ir šķietami nevainīgas, jo viss tik dabīgs utt. Beigās, protams, nekas tur nav dabīgs, cilvēks dzer tās tabletes nemaz nezinot, kas par ķīmiju un draņķi tur patiesībā ir iekšā, sākt grimt depresijā, saiet sviestā un beigās pakarās veļas auklā. Kāpēc es par to aizdomājos? Jo man arī patīk visādi tipa dabīgie medikamenti, tiesa gan ne tievēšanai, bet miegam un nervu nomierināšanai. Tā nu es nedēļu jau pļauju iekšā kaut kādas balderjāņu un co tabletes, guļu kā zīdainis (vismaz kā zīdainis, kurš guļ saldi), noguļu savas 9 stundas, vel paguļu pēc darba kādu stundiņu un tad vakarā atkal mierīgi parubos, kas totāli nav raksturīgi man. Tiesa gan grūti teikt vai esmu manījusi izmaiņas savā uzvedībā, droši vien konstatēt depresiju kadam, kurš in genral jau ir nelaimīgs un pasaulē vīlies, varētu būt pagrūti. Pamanījusi esmu tikai to, ka man aizvien grūtak ir izteikties latviski un konstruēt teikumu, kurš nebūtu daļēji latviešu, daļēji angļu valodā. Es bieži vien arī ar Edžu runāju angļu valodā, kas man nāk tā dabiski, bet no malas varētu izklausīties pastulbi. |
|
|
