| |
[Dec. 3rd, 2014|02:20 pm] |
|
Kinda Ziemassvētku brīnums. Pie mums (viesnīcā) jau pus gadu ceturtajā istabā dzīvoja kāda sieviete. Sīciņa un tieviņa, un ļoti slima. Pārvietojās viņa vai nu ratiņkrēslā, kuru kāds stūma, vai ar kruķiem. Mēs viņai, kurš nu bija tuvāk un kuru viņai izdevās sasaukt, palīdzējām apģērbties, uzlikt parūku, uzvārīt kafiju. Viņai pie spoguļa stāvēja piesprausta dēla kāzu fotogrāfija, bet ne reizi neredzeju, ka kāds pie viņas nāķtu ciemos, izņemot soc darbinieku. Katru otro dienu pēc viņas brauca ātrie un veda uz kaut kādām procedūrām. Atlikušajā laikā viņa gulēja gultā zem segas, tāda sarāvusies, un klausījās krisītgo radio. Viņas istabas durvis vienmēr bija līdz galam vaļā, lai mēs dizrdētu, ja viņa kadu sauc palīgā. Pirms pāris nedēļām uzzinājām, ka viņa beidzot izvācas no viesnīcas, jo ir sagaiījusi beidzot savu vietu aprūpes centrā. Palīdzējām viņai apģērbties un savāķt mantas. Viņa lēnām, ar pulēm, aizgāja līdz vestibilam un sēdēja tur un klusi gaidīja. Gaidīja ilgi, līdz saņēma zvanu, ka kaut kas nogājis greizi un uz vietu aprūpes centrā būs jāpagaida. Un tā viņa devās atpakaļ uz savu istabu. Bet šodien par lielu izbrīnu visiem pēc viņas kāds atbrauca. Stāsts, bez šaubām, skumš bez gala. Mēs visi sirsnīgi atvadījāmies, jo skaidrs, ka pēdējā pusgada laikā tā mazā, briemsīgā istaba bija viņas mājas un viesnīcas darbinieki tāda kā pseido ģimene. Bet prieks, ka viņai nebūs jāsagaida Ziemassvēti šajā ūķī ar darbiniekiem, prostitūtām un pelēm. |
|
|
