| |
[Nov. 6th, 2013|12:21 am] |
Nupat pabeidzu lasīt Hāleda Hoseinī "And the Mountains Echoed".
Manas attiecībs ar Hoseinī darbiem sākās kaut kā pavisam netīšām. Pirms gadiem dažiem, man šķiet, ka vidusskolas beidzamajā gadā, kāds man ieteica noskatīties The Kite Runner. Un es noskatījos. Un tā nekļuva par manu iecienītāko filmu. Nedaudz vēlāk, kavejot laiku pirms vilciena, kā ierasts ieslīdēju miniatūrajā Jāņa Rozes grāmatnīcā, lai papētītu plauktos esošo sortimentu. Kad nu acis atdūrās pret šķiet nu pat izdoto Hoseinī "Pūķa Ķērājs." Nav ne jausmas kā es nenožīdoju 8 Ls, bet grāmata tika iegādāta. Tika ne tikai iegādāta, bet kāri izlasīta un nolikta plauktā atkartotai pārlasīšanai, ko es daru ļoti reti. "Pūķa Ķērājs" bija viena no tām grāmatām, kura pēc tās izslasīšanas atstāj tādu kā robu dvēselē, skumjas, vēlmi pēc kaut kā vēl, sajūtu, ka gribās pašam rakstīt, kā jau tas parasti ir pēc meistarīgi un lieliski uzrakstītu darbu lasīšanas. Tā kā 2009. gads bija arī gads, kad uzsāku studijas, 'brīvprātīgā lasīšana' tikai mazliet atlikta uz kādu brīdi, jo, ņemot vēra izvēlēto specialitāti, nācās lasīt to, kas nu bija analizējamās literatūras sarakstā. Un tas pat nav tāds slikts 'nācās', vienkārši neatlika laika. Pāris gadus vēlāk, pavisam netīšām popularajā lietoto apģērbu veikalā dgs starp vistiešakajā nozīmē no ārzemem ievestās literatūras ievēroju Hoseinī uzvārdu un pabiezas gramatas dzeltenā vāka. Tā kā gramata maksāja 50 santīmus nolēmu, ja jau nenožēloju 8 ls, tad pus lats nu noteikti nebūs nekāds lielais zaudējums. Un atkārtojās gluži tas pats scenārijs. Pāris dienu laikā izlasīts romāns un sajūsma, smeldze un kāre pēc vēl.
Arī brīdī, kad grāmatu plaukts jau bija piepildīts gan "Pūķā Ķērājs", gan "Tūkstoš Sauļu Mirdzums" vienmēr šķita mazliet īpašas. Un tieši manas grāmatas laikam arī bija tas, no kā man bija visgrūtāk šķirties un, ko prom braucot nācās nodot kāda cita rokās.
Tad nu jau kad bijām atbraukuši uz Londonu, kādu dienu, atnakot no darba, uz sava spilvena atradu tik ļoti sen kāroto kindle. Un bla bla bla, pati zinu cik ļoti savādāk ir turēt savā rokā grāmatu, pāršķirt lappusi un lepoties ar paša sakomplektēto lielisko gramatplaukta saturu, tomēr sapratu, ka svarīgi ir arī neapaugt ar mantām, no kuram pēc tam ir grūti sķirties. Tā no nolēmu, ka pirmā grāmata, ko velos lasīt ir "And the Mountains Echoed". Un lai arī pirms "TŪkstoš Sauļu Mirdzums", gluži tā pat kā pirms "And the Mountains Echoed" lasīšanas likās 'nu nevar būt, ka šī afgāņu tēma atkal būs interesanta', bija un es gribu vēl. "And the Mountains Echoed" man kārtejo reizi atklāja tik ļoti svešādo pasauli, kurā figurejošie tēli un stāsti ar laiku nebūt vairs nav tik svešādi. Līdz pat pēdejai rindkopai viss ir tik ļoti pārdomats, tik ļoti precīzi savienots, ne uz brīdi nepārraujot smalko, vienojošo pavedienu, kas vijas cauri visam romānam. Nav nevienas nebūtiskas nodaļas, kuru gribētos izlaist, neviena teikuma, kurš šķistu lieks. Eksistē protams arī popularais viedoklis par bestselleru pliekanību, tomēr šī autora darbi ir kas tāds, kas ir pelnījuši būt lasīti un ir pelnījuši tieši visu to atzinību, ko tie ir guvuši. Darbi, kam šī mana slavināšana absolūti nav vajadzīga, tomēr dominē mana vēlme padalīties ar to, kā kaut kas netīšām iegādāts, tajā brīdī pat neapzinoties darba un autora popularitati, ir spējis mani aizraut vairaku gadu garumā.
|
|
|
