| |
[Feb. 15th, 2013|11:24 am] |
Fakultāte atkal izcēlās.
It kā mana strādājošā studenta dzīve jau tāpat nebūtu pārpildīta ar problēmām un nepatikšanām, šorīt atskan zvans no lietvedes.
-Labrit, vai Dagnija?
Un aiziet.
-Kāpēc jūs uzrakstījāt iesniegumu bakalaura tēmai, ja tēmu nemaz neesat izvēlējusies? Kā Jūs tā uz savu galvu varat rīkoties? Ir taču jāpierakstās vispirms un tikai tad var iesniegumu rakstīt.
Bet bet bet... es visu to arī izdarīju. Un ta kā mani jau pirmo reiz smagi piekāsa ar kursa darbu, klusēt es vairs negrasos. Atbildu tik pat uzbrūkošā tonī kā tiek runāts ar mani. Procedūru zinu, izvelējos tēmu, pierakstījos, pēc tam rakstīju iesniegumu.
- Bet Baiba Hujviņzintouzvārdu ir pierakstījusies pie šīs tēmas un Jūsu vārda tu nav. Nestrīdieties pretī, Jūsu vārda tur vienkārši nav. Man tā lapa ir priekšā. Nosaucit tēmu! Nu jā tur jūsu vārda nav.
Ok. Braucu uz fakultāti. Labi zinu, ka pierakstījos, labi zinu, ka viss izdarīts kā nākas. Aši saģērbjos, kad pēksņi atskan telefona zvans.
- Ziniet, sekretāre kļūdījās un paskatījās neklātienes veco lapu. Ar Jums viss ir kārtībā. Bet Baiba tagad staigā raudādama, jo nav tēmas.
Rokas sāka trīcēt, lai nepateiktu, ko rupju. Es gan labi zinu pati, ka ar mani viss ir kārtībā, bet vai tiešām darbinieku nekompetences dēļ man ir jācieš? Vai tiešām ir tik grūti vispirms pameklēt to nolādēto lapu un pēc tam zvanīt man un lasīt lekciu par to - kā es bezkauņa tāda esmu nozagusi Baibai Laiviņaietdirst tēmu?
Un vai mani uztrauc, ka Baibai nav tēmas? Pati vainīga. Ir termiņi, ir datumi līdz kuriem viss ir jāizdara. Es ļoti labi saprotu kā Baiba jūtās, jo patī tikko šķīros no gandrīz 80 ls, lai apmaksatu akadēmisko parādu, kas radās tieši tālab, ka laicīgi nepieteicu kursa darba tēmu. Bet galu galā kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. |
|
|
