| |
[Feb. 23rd, 2009|10:54 pm] |
Mans sarunu biedrs aizdevās gulēt un man atkal sākās panika.
Es, godīg sakot, nesaprotu kāpēc es tik ļoti satraucos, ja jau reiz esmu tik pārliecināta par sāvām prasmēm.
Man tik ļoti, ļoti gribās, lai viss sanāk un izdodas, ka šķiet tūlīt uzsprāgšu no iekšējā satraukuma.
Vēl palikušas tikai 16 stundas.
Un šodien es kaut kā gribot, negribot nonācu pie secinajuma, ka manas traģiski trakās idejas atbalsta tikai viens cilvēks.
Un jā, siena, izlīmēta ar alus etiķetēm, būs ļoti glīša.
Jā un tagad es uzpīpētu gan, bet slinkums līst pusplikai laukā kāpņu telpā. |
|
|
